Saule ieslēpjas mākoņos un es degu, degu, degu. Stari apslāpē zemi, cauri vēnām līst uguns šaltis. Sirds lūst. Viss. Bezcerība. Es esmu bezcerība. Saulrieta krāsa noglauž egļu galotnes, kāds noklīdis stars neklausa pavēlei. Manī mostas cerība, liesma sāk rimties. Tā liegi pieglaužas ādai, taču neder.. Neder.. Mana sirds lode tinās plīvurā, tik brīžiem padarot to labāku. Labāku. Citiem, bet ne man. Simtiem siltu toņu debesīs uzrunā mani, bet es nesaprotu. Tie māj un mirkšķina, pamirdzot caur spraudziņām, bet mani tas nemierina. Saulrieta cietumsargi. Mākoņi. Vēnas deg un acis karstas, tām vajag žilbuma. Dodiet man manu sauli, kas apgaismos mani. Lūšana. Sāpes. Noliegums. Plēst matus? Vai traka? Izejas tur nav. Persiku violetie toņi, sarkana liesma un mīlas apmetņi. To visu.. Visu mani iesloga. Krist ceļos un saķert galvu rokās. Cauri restēm redzēt, kā saule tuvojas zemei, ietinusies nāves apmetņos, zemei, kur viss grimst tuvāk. Kamols kāpj kaklā, tas dedzina, un es vēlos sadegt, sadegt kopā ar laimi.
Atlika nedaudz. Lūgšanas tika piepildītas. Aizvērtas acis noglāstīja maigākās rokas pasaulē. Saulriets. Veldze.
Katra doma, katra zvaigznīte, kam reiz būs krist, kā tīrs un skaidrs kristāla piekariņš lustrā, džinkstoša, kad sasitas ar citu, rada visīpašāko skaņu. Katrai šķautnei sava krāsa, visām kopā - vispilnīgākais spektrs. Piekar. Radi. Mīli. Dzīvo.
svētdiena, 2012. gada 27. maijs
Lāse sirdī
Es mīlu krāsas pēc lietus. Nē, nevis pēc tā lietus, kas apslāpē visas skaņas un maņas, visu pasauli darot pelēku, bet to, kurš uz ādas līst kā piens, kas mīl pasauli, glāstot ikvienu personu, lietu, augu.. Tas tiem visiem iedveš dzīvību, otro cerību, atmodu.
Dzirkstošas krāsas un svaigas smaržas. Vieglas vēsmas un dedzīgs prieks. Valgums, pārklājot ielas, liek uzvirmot sajūtām, kuras atdzīvina mani. Mani. Mani. Tevi. Lietu. Krāsas. Krāsas. Krāsas. Koku lapas sāk mirdzēt, sulīgi zaļais mīl kā pavasaris. Ceriņu ziedi kā apreibušo smaržo un mīl. Mīl. Mīl?
Dzirkstošas krāsas un svaigas smaržas. Vieglas vēsmas un dedzīgs prieks. Valgums, pārklājot ielas, liek uzvirmot sajūtām, kuras atdzīvina mani. Mani. Mani. Tevi. Lietu. Krāsas. Krāsas. Krāsas. Koku lapas sāk mirdzēt, sulīgi zaļais mīl kā pavasaris. Ceriņu ziedi kā apreibušo smaržo un mīl. Mīl. Mīl?
pirmdiena, 2012. gada 21. maijs
Dabas baterijas
Zibens ir stihija, kas plosās, ārdās un ir tik skaista. Zibens spēks - lieta, kas jāiemanto visiem sevī. Jo zibens nes tik daudz cerības, negaiss spēj tik daudz ko paveikt. Uzlādēt. Nogalēt.. Iemantot kaut ko.
Mīli mani.
Pieci peniji un glāze alus.
Vai saule sev melo? Vai debesis raudādamas sev melo. Tās iztukšo. Un attīra visus. Mani, tevi, mājas, cilvēkus, dzīvniekus.
Suns nekad tev nemelos.
svētdiena, 2012. gada 20. maijs
Māksla ūdenī
Vai esi šķirstījis kādreiz grāmatu, zinādams, ka kaut kur starp vākiem slēpjas tas, ko tu meklē? Nē, nē, šoreiz runa nav par kādu definīciju, kopsavilkumu vai citātu, es taujāju par jēgu, kura vienkārši vai lien ārā un māj ar roku - atrodi mani!
Vai esi kādreiz plinkšķinājis klavieres, spēlējot ar diviem pirkstiem, un ticējis, ka varēsi kļūt par ģēniju, tādu pašu kā Mocarts, Šopēns vai Verdi. Un zinot, ka mūzikā ir ieslēpts tieši tas, par ko vēlies kļūt, bet nespēj to sasniegt, jo nevari ar vienu roku nospēlēt 4. noktirni. Nē, vispār nespēj nospēlēt. Bet vai kādu tas interesē?
Vai esi kādreiz meklējis pa visu māju kādu sen pazaudētu zīmējumu, lai lūkotos tajā, jo esi pārliecināts, ka tas vienmēr ir bijis tavs labākais zīmējums, kurā parādās tavs talants, bet tas tik un tā ir pazaudēts un nekad netaps atrasts. Un tad, kad tu, otas zobos iežmiedzis, centies atcerēties, kas īsti tur bija uzzīmēts, lai atkārtotu, prāts piepeši ir kā izslaucīts.
Vai esi kādreiz paņēmis rokā pildspalvu, jūtot, ka tūlīt spēsi radīt kaut ko fantastisku, pasauli mainošu, turklāt rakstīsi pašā brīnišķīgākajā rokrakstā? Nē, ne jau kādu parastu stāstu vai romānu, bet kaut ko tādu, pēc kā tieksies visa pasaule, kas pacels vispasaules augstumos un ļaus tapt zināmam.
Vai tu esi gājis pa kādu taciņu, jūtot, ka tagad esi viens no tiem izredzētajiem, kam tūliņ būs ļauts saprast dabas valodu? Skatoties debesīs un jūtot, ka Dievs ir tepat, ar pirkstu galiem aizskarot smilgas un ieelpojot brīnumaino smaržu. Putnu dziedāšanā rodot valodu, kura tūlīt kļūs saprotama..
Tev, tikai tev.
Vai esi kādreiz plinkšķinājis klavieres, spēlējot ar diviem pirkstiem, un ticējis, ka varēsi kļūt par ģēniju, tādu pašu kā Mocarts, Šopēns vai Verdi. Un zinot, ka mūzikā ir ieslēpts tieši tas, par ko vēlies kļūt, bet nespēj to sasniegt, jo nevari ar vienu roku nospēlēt 4. noktirni. Nē, vispār nespēj nospēlēt. Bet vai kādu tas interesē?
Vai esi kādreiz meklējis pa visu māju kādu sen pazaudētu zīmējumu, lai lūkotos tajā, jo esi pārliecināts, ka tas vienmēr ir bijis tavs labākais zīmējums, kurā parādās tavs talants, bet tas tik un tā ir pazaudēts un nekad netaps atrasts. Un tad, kad tu, otas zobos iežmiedzis, centies atcerēties, kas īsti tur bija uzzīmēts, lai atkārtotu, prāts piepeši ir kā izslaucīts.
Vai esi kādreiz paņēmis rokā pildspalvu, jūtot, ka tūlīt spēsi radīt kaut ko fantastisku, pasauli mainošu, turklāt rakstīsi pašā brīnišķīgākajā rokrakstā? Nē, ne jau kādu parastu stāstu vai romānu, bet kaut ko tādu, pēc kā tieksies visa pasaule, kas pacels vispasaules augstumos un ļaus tapt zināmam.
Vai tu esi gājis pa kādu taciņu, jūtot, ka tagad esi viens no tiem izredzētajiem, kam tūliņ būs ļauts saprast dabas valodu? Skatoties debesīs un jūtot, ka Dievs ir tepat, ar pirkstu galiem aizskarot smilgas un ieelpojot brīnumaino smaržu. Putnu dziedāšanā rodot valodu, kura tūlīt kļūs saprotama..
Tev, tikai tev.
Es meklēju dzīvības elpu.
otrdiena, 2012. gada 8. maijs
Galvu pušu rajošs troksnis. Skaņa, kas cauri dzīslām liek izritēt tūkstots zilām asinīm. Asins lāses, kas pil no loga. Piedod, vārds klusumā. Klavieru taustiņi vienmēr spēj izspēlēt viņu. Viņas pirksti, slīdot pāri un lūpas, klusi čukstot vārdus. Vārdus. Bet tie nav sadzirdami. Ko viņa saka? Vai kāds zina? Tumši bēniņi, piekrauti līdz griestiem ar nevajadzīgām mantām. Salauztām atmiņām. Izplēstiem caurumiem, kuri katrs vēsta savu stāstu. Stāstu par viņu. Sirdspukstu klaudzieni timpānu ritmā. Orķestris. Neviens nesapratīs lietas, kas vēl būs. Neviens neredzēs asaras, kuras lietas tumsā. Lāses pārvērtušās vieglās straumītēs un plūst, stikla rūti izgleznojot. Rāmja čīkstēšana un seja, kura klusi pasmaida. Viņa priecājas. Viņas ledainajās acīs rotājas sajūsma, bet uz rokām ir tumši zili lāsumi. Raibie pirksti slaiki spēlē, taustiņi vairs nav balti, pa tiem rit ķermeņa eliksīrs. Viņa nekad nesapratīs. Neviens nesapratīs, kur radās tā atklāsme, kur radās tas prieks par nodarīto.
Zilās asinis vienmēr, vienmēr tiek izlietas. Nevajadzīgi. Vienmēr ir jāatrod vainīgais. Saulriets, iekrāsots tumšās krāsās. Koku silueti, kas mēmi kliedz. Sadzirdēji? Tā runā mistērija. Tā runā tu, kurš nekad nav un nebūs mans. Kurš no sirds vēlās, bet dzīslas neatļaus. Kinžala trīšanas troksnis, nagi, kas tiek vilkti pa seju un tumši zilas asins tērcītes. Nekad nebūsi izjutis. Vai mēs to jūtam? Vai to var just? Sudrabs iespīgojas tumsā, kļūstot par noslēpumainu dārgakmeni, safīra gredzens un asaras. Pulsācija, durvīm nočīkstot. Tā pukst viņa sirds. Viņas smaids atklāj vaigos bedrītes, gaišie mati mēnesgaismā spīgo kā sudrabs. Bet zīlītes iepletušās. Riepu kaukšanas skaņa un pasaules ritējums apstājas. Es apturēju laiku. Viņas laiks tika apturēts, sirdspuksti uz sekundi apstājās, elpas garaiņi sastinga gaisā, bet melnās zīlītes sašaurinājās. Vai tu spēj likt pasaulei apstāties? Liec man noticēt, ka viss notiek kāda iemesla dēļ. Izseko visam, izseko tam, ko viņa saka. Izlej pienu un glāzi aproc bedrē. Lai lāpsta grabēdama nozūd akas dziļumos, beigu beigās nobūkšķot pret zemi. Tu izsmēli to aku. Tik tiešām.
Zilās asinis vienmēr, vienmēr tiek izlietas. Nevajadzīgi. Vienmēr ir jāatrod vainīgais. Saulriets, iekrāsots tumšās krāsās. Koku silueti, kas mēmi kliedz. Sadzirdēji? Tā runā mistērija. Tā runā tu, kurš nekad nav un nebūs mans. Kurš no sirds vēlās, bet dzīslas neatļaus. Kinžala trīšanas troksnis, nagi, kas tiek vilkti pa seju un tumši zilas asins tērcītes. Nekad nebūsi izjutis. Vai mēs to jūtam? Vai to var just? Sudrabs iespīgojas tumsā, kļūstot par noslēpumainu dārgakmeni, safīra gredzens un asaras. Pulsācija, durvīm nočīkstot. Tā pukst viņa sirds. Viņas smaids atklāj vaigos bedrītes, gaišie mati mēnesgaismā spīgo kā sudrabs. Bet zīlītes iepletušās. Riepu kaukšanas skaņa un pasaules ritējums apstājas. Es apturēju laiku. Viņas laiks tika apturēts, sirdspuksti uz sekundi apstājās, elpas garaiņi sastinga gaisā, bet melnās zīlītes sašaurinājās. Vai tu spēj likt pasaulei apstāties? Liec man noticēt, ka viss notiek kāda iemesla dēļ. Izseko visam, izseko tam, ko viņa saka. Izlej pienu un glāzi aproc bedrē. Lai lāpsta grabēdama nozūd akas dziļumos, beigu beigās nobūkšķot pret zemi. Tu izsmēli to aku. Tik tiešām.
Abonēt:
Ziņas (Atom)