Viņa iedūra sev ar asumu un sāpēs sarāvās. Pār vaigu notecēja asara un no brūces lēnām izsūcās asins lāse. Sāpe izplatījās pa visu ķermeni, bet tas nelīdzēja. Tas nepalīdzēja notrulināt to, kas viņu plēsa pušu krūtīs. Tas nepalīdzēja iesist sirdij tā, lai tā saprastu - jāapklust. Jo tā rēca, raudāja un plosījās kā pūķulēns. Šāva savu uguni un nepalīdzēja izdzīvot. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka sirds varētu sāpēt fiziski.. Nē, ne jau duncis tur bija iedurts, viņas sirds lūza. Un nebija neviena, kas palīdzētu. Viņa iedūra sev rokā atkal, salekdamās no piepešā, taču ne negaidītā uzliesmojuma un karstuma rokā. Asaras no atsevišķām lāsēm pārvērtās tērcītē, kas plūda pa vaigiem uz kaistošās ādas. Taču neremdēja sāpes, nesniedza cerēto atvieglojumu. Kāpēc lai fiziskas sāpes reiz nespētu pārmākt garīgās? Kāpēc tas nelīdzēja, kāpēc lietus neveldzēja saules izkaltušu tuksnesi? Kāpēc ar nazi nevarēja izgriezt salūzušās daļas cilvēkā tāpat, kā varēja apgriezt nokaltušos zarus? Viņas sirds bija samalta drumslās. Viņa gribēja, lai tā beidz sāpēt. Lai sāpju vietā būtu tukšums, kuru nekad nevajadzētu aizpildīt. Vai jāmirst? Vai tā bija izeja?Smalkais asmeņa galiņš vairs ne tikai noglaudīja plaukstas virspusi, bet noslīdēja zemāk, ļaujot tam pāršķelt arī apakšdelma ādu. Asinis veldzēja.. tik tiešām. Sāpes pārpludināja ķermeni un lika viņai notrīcēt. Piepeši kļuva karsti. Viņas plakstiņi notrīsēja un viņa lūkojās uz asinīm, kuras notraipīja visu.. Taču nebija vairs vēlmes to apturēt. Viņa juta mazohistisku prieku, jo sāpes krūtīs pamazām atkāpās. Un acis vairs nebija tik skaidras, sāka reibt galva un zuda spēki. Lai uzveiktu vienu, viņa bija gatava zaudēt visu..
