Reizēm vajag dot mīlestībai vietu, kur atkāpties. Vai ziedu kādreiz var izsmaržot? Ja tu pieliec tulpi pie deguna un kādu brīdi ieelpo tikai tās aromātu, pēc kāda brīža šķitīs, ka tā vairs ne pēc kā nesmaržo. Vien tas pats plikais gaiss, kas parasti ar visām slāpekļa, skābekļa un citu gāzu daļiņām... Vai tāpat nav arī ar mīlestību? Tu pieej pārāk tuvu, apķer pārāk cieši un, ja paliec stāvot, tad pēc kāda laika tas jau ir kaut kas cits. Tas ir pieradums, kas liek mīlestības ziedam vairs nesmaržot. Un tuvības magonei, skaisto acu skatienu puķei, skūpsta tulpei. Izkāp ārā no ziedu pļavas, nostājies uz putekļainā ceļa un aizver acis. Dziļi ieelpo. Vai tagad jūti kā smaržo? Cik ļoti gribas ielekt atpakaļ starp visiem ziediem un katru atsevišķi pasmaržot? Dari tā! Tikai atceries nestāvēt tur par ilgu, neiesēdēt sev vietu, lai skaistums nepaliek pliekans, lai aromāts neizzūd.