Vistrakāk ir tad, kad ar mīlestību nepietiek.

Viņa domāja, ka dara to sevis dēļ, bet beigās izrādījās, ka ieguvis ir tikai viņš.

„Tu saki, ka tev pietiek ar savu mīļoto? Ka tev nevajag draugus, pie kā aiziet, kad ir slikti? Es zinu, ka puišiem šķiet – nekad nebūs tik slikti, lai viens otram izkratītu sirdi, turklāt tam ir domāts mīļotais cilvēks... Ko tu darīsi tad, kad tev būs slikti ar mīļoto cilvēku?” Viņa gulēja viņam uz krūtīm un skatījās griestos, kamēr viņš klusēja. Pati to nemaz nezinot, viņa centās viņu kaut kam sagatavot. Kaut kam, kas beigu beigās bija neizbēgams.

„Es nolikšu kameru pretī skaistai meitenei,” kāds teica un novietoja datoru viņas priekšā. Videozvana kvalitāte bija ļoti slikta un vēlāk viņi smējās, ka gandrīz nekādas detaļas miglainajā attēlā nevarēja izšķirt, arī konferences sarunas temats vairs neuzpeldēja atmiņā, bet tomēr tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru redzēja. Un tā acīmredzami bija neaizmirstama, kaut arī tobrīd neviens nezināja, kur tā vedīs.

Pēdējais skūpsts bija sirdsšķīstu emociju un sāpju pilns viņiem abiem, bet tas bija arī skaudri skaists. Kāpjot ārā no mašīnas viņa vēlējās, kaut būtu bijusi šo skūpstu sasaldēt uz mūžiem, bet vienīgais, kas bija sasalis – kāda daļa viņas sirds.

Viņas kabatā novibrēja telefons un viņa neapzināti pasmaidīja. Jā, tā bija ziņa no viņa. Labrīt. Viens vārds, kas varēja izgaismot viņas dienu košākās krāsās pat tad, ja viņa to visu laiku centās sev noliegt. Jau vairākus mēnešus viņš neatlaidīgi bija uzturējis draudzīgu kontaktu ar viņu, izliekoties, ka viņa nodomi nemaz nav romantiski, bet viņa redzēja viņam cauri jau no paša sākuma. Lai arī viņa nevēlējās neko vairāk kā draudzību, izmisīgie jautājumi meitenēm, kā lai nesagraujot saikni sagraut ilūzijas, nevainagojās panākumiem. Un sāka šķist, ka tas nemaz nebija tik slikti.