Vai vajadzēja?

Viņa it kā to visu zināja. Bija savu sirdi noklājusi kārtu kārtām, ar citu padomiem, risinot citu situācijas, lai nevajadzētu salūzt, kad pašai tas viss būtu jādara. Viena pakaļ otrai, visas tās lietas, kurām nevajadzētu notikt, tas viss krājās, tas viss ietina viņas apziņu, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo. Nepieļaut vienu, nedarīt otru.. Taču tie visi bija tikai māņi. Lietas, kuras spēs salauzt viens vienīgs pieskāriens. Domas, kuras atraisīs tikai viens skatiens. Taču apakšā.. sirds no tīra stikla, visplānākā no visiem. Dzirds atveids, kuru reiz paņems rokās un sajutīs. Viņa priecāsies. Taču tad, visas tās kārtas nebūs nekas vairāk kā rēgi. Tad viņas sirds, kaila kā jaundzimis bērns, būs tikai viņa rokās. Un reiz tā nokritīs. Sašķīdīs drumslās, tāpat kā viņa pati. Jo padomi nelīdz.

Nevajag ticēt.

Ātrums. Asaras un elpa aizķērusies kaut kur rīklē. Sārta saule aust, bet nedrīkst. Spārnu švīkstoņa pieņemas spēkā līdz ar satraukumu. Viss. Trīcošas rokas, mirdzošas acis. Bailes. Panika. Bet vai tiešām? Vai viņa nav tikai otrā plāna aktrise mūža izrādē? Vai loma šoreiz nav par smagu? Sirds strauji pukst skaitot pēdējās minūtes, bet viņa nezināja, cik patiesi vai tēloti tas ir. Puanšu purngali spieda pirkstus, un viņa attapa, ka ir nepareizajā izrādē. Taču bija jau par vēlu. Sabrukums.
Jaguārs asiņoja.
Aizbēdz.
Lādiņš.
Mēs zaudējam piesardzību.
Vai tiešām es pazudu?
Iesprūdusi pasaulē, kuras nebūtība ir neredzama.
Atvērt plakstus, kaut jēgas nav.

Atslēgu saišķis

Asinis? Viņa nespēja noticēt tam, ko redzēja. Tas nevarēja būt reāli. Saules stari pārāk spoži, pārāk dzidri iespīdēja viņai sejā. Laiks tikšķēja, it kā pulkstenis būtu aptrais, bet viss taču bija kārtībā. Kad lode ir izšauta, paliek tikai cerība. Tumši zaļa krāsa uz otas, ar kuru viņš triepa uz sejas padošanās zīmes. Ko sēsi, to pļausi, viņi teica. Taču vienmēr visi aizmirsa uzasināt izkapti.
Pārāk daudz sāpju, viņa teica, skatoties, kā no koka nokrita pēdējā lapa, laizdamies savā pēdējā ceļā. Ceļš nekad nebeidzas, tas vienmēr mainās vai sazarojas. Krustceles. Pa labi ir gods, pa kreisi ir meli. Vai varbūt brist pāri pļavām, lai neatrod? Lai nevelk atpakaļ, lai ļauj ievilkt gaisu plaušās, nevis tur. Rokas, kuras nekad neatlaidīs tvērienu ap manu kakli.
Pārāk maz saules, viņa izdvesa, ēnām paliekot arvien garākām. Vai kāds tev deva? Vai viņš tevi ar varu turēja istabā, ka tu dienvidū nelidoji kopā ar putniem? Jo tiem nav nekādu rūpju, tie tikai nomet savas raizes kā slimas spalvas.
Viņš cieši sažņaudza viņas pirkstus vēl pēdējoreiz. Tad, skumji uzsmaidījis, nosauca viņu par tauriņu un aizlaidās. Meklēt ziedu. Savu ziedu, uz kā nolaisties, līdz spārni vairs neatvērsies nekad. Jo viņa bija naktstauriņš. Viņa neredzēja sapņus, tikai tos dzēsa. Viņa necīnījās ar sāpēm, tikai tās uzsūca gaismas vietā. Naktstauriņu pievilka spuldze, bet viņa pašiznīcinājās ievelkot sevi tumsā.
Laika ir pārāk maz, viņa ievaidējās, vērojot izdziestam rīta zvaigzni.
Nevajag.
Man salst.

Septiņdesmit septiņi

Viņa iesmējās saltus smieklus un piemeta vēl ugunij malku. Viņas strīdu ugunij, kam vairāk piederētos eļļa, bet nē, viņa šodien jutās pārāk labi, lai ļautu sev naidu izgāzt arī pār citiem, ne tikai ļaut tam grauzt iekšieni. Jo tāda viņa bija. Naids kā visspēcīgākā skābe viņu postīja, grauza no iekšpuses un ārdīja, bet viņa nedarīja neko.. pilnīgi neko. Tikai šodien viņa juta tādu nepareizu sadomazohistisku prieku, ka viņas naidniekiem ir dota vēl viena atelpas diena. Kārtējā. Lai arī viņa to nekad nevienam, it īpaši sev, neatzītu, viņa bija tikai skulptūra, tikai lelle, ar ko naidam tika spēlēties, ko tikās iznīcināt, lai tikai apliecinātu savu varu un spēku..
Jo viņa bija tukša. Kā brīnišķīgi skaists trauciņš ar tukšu vidu. Aiz tumšajiem matiem, tērauda acīm, porcelāna lellei līdzīgās sejas un auguma, stiklainā smaida, kas tika atrādīts visai pasaulei, slēpās.. nekas. Nekas, ko būtu vērts redzēt vai iepazīt. Viņu bija iznīcinājis pašas naids, kurš pārvaldīja visu viņas būtību, spēlējās ar viņas jūtām un grauza viņas prātu no iekšpuses, tā arī nekad neizlaužoties brīvībā, nekad neatrādīts gaidošajai pasaulei, kura redzēja tikai neparasti trauslo meiteni ar pūļa viedokli, būtni, kura iejuka simttūkstošos peldot pa straumi. Šļakatu upē un graudiņu smilšu kalnā, kurš nekad neizkustēsies no vietas, lai izraisītu lavīnu.
Nekad, nekad neviens nepieredzēs, kā viņa pavērs savas sārtās lūpas, lai izkliegtu savu sāpi, kuru neviens nedzirdētu, jo viņai nebija neviena, kas klausītos. Un mēness sērīgi nopūtās, redzot bezspēcības asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, reedzot sāpes un sarūgtinājumu, niknumu uz sevi, kas bija redzams tikai miegā, jo pārējā laikā visa viņa bija naids, kas nespēja nīst sevi, lai arī tā bija visa šī naida dziļākā būtība un īstais uzdevums.

Asins roze

Viņa iedūra sev ar asumu un sāpēs sarāvās. Pār vaigu notecēja asara un no brūces lēnām izsūcās asins lāse. Sāpe izplatījās pa visu ķermeni, bet tas nelīdzēja. Tas nepalīdzēja notrulināt to, kas viņu plēsa pušu krūtīs. Tas nepalīdzēja iesist sirdij tā, lai tā saprastu - jāapklust. Jo tā rēca, raudāja un plosījās kā pūķulēns. Šāva savu uguni un nepalīdzēja izdzīvot. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka sirds varētu sāpēt fiziski.. Nē, ne jau duncis tur bija iedurts, viņas sirds lūza. Un nebija neviena, kas palīdzētu. Viņa iedūra sev rokā atkal, salekdamās no piepešā, taču ne negaidītā uzliesmojuma un karstuma rokā. Asaras no atsevišķām lāsēm pārvērtās tērcītē, kas plūda pa vaigiem uz kaistošās ādas. Taču neremdēja sāpes, nesniedza cerēto atvieglojumu. Kāpēc lai fiziskas sāpes reiz nespētu pārmākt garīgās? Kāpēc tas nelīdzēja, kāpēc lietus neveldzēja saules izkaltušu tuksnesi? Kāpēc ar nazi nevarēja izgriezt salūzušās daļas cilvēkā tāpat, kā varēja apgriezt nokaltušos zarus? Viņas sirds bija samalta drumslās. Viņa gribēja, lai tā beidz sāpēt. Lai sāpju vietā būtu tukšums, kuru nekad nevajadzētu aizpildīt. Vai jāmirst? Vai tā bija izeja?

Smalkais asmeņa galiņš vairs ne tikai noglaudīja plaukstas virspusi, bet noslīdēja zemāk, ļaujot tam pāršķelt arī apakšdelma ādu. Asinis veldzēja.. tik tiešām. Sāpes pārpludināja ķermeni un lika viņai notrīcēt. Piepeši kļuva karsti. Viņas plakstiņi notrīsēja un viņa lūkojās uz asinīm, kuras notraipīja visu.. Taču nebija vairs vēlmes to apturēt. Viņa juta mazohistisku prieku, jo sāpes krūtīs pamazām atkāpās. Un acis vairs nebija tik skaidras, sāka reibt galva un zuda spēki. Lai uzveiktu vienu, viņa bija gatava zaudēt visu..

Mēs zaudējam piesardzību.

Viena cigarete par daudz. Viņš neko nedarīja. Viņs nejuta. Ods iekoda kaklā, paķerdams asins lāses no saindētā ķermeņa. Kļuva tumšāks. Bet zini, viņam bija vienalga. Kaķis saplēsās ar rudo runci, struto auss. Viņam sāpēja, bet tas nebija tas. Viņš apsēdās un atlieca galvu. Spranda iekrakšķējās, ziņodama par sevi. Par sāpēm, ko tā pārcietusi. Bet viņam bija vienalga. Es atkārtojos, bet bija jāzina. Aklais slepkava uzlika acu apsēju un dūra. Tieši dvēselē. Viena lāse spēj izmainīt visu.
Viena asins lāse - dzīvība vai nāve. Viens piliens ūdens un augs ir atkal dzīvs. Viena alus lāse un tu jūties atspirdzis. Debesis krāsu nemainīs. Viens medus piliens saldai tējai. Ziedošanās neko nemainīs, jo neviens to nenovērtēs. Ziedojies klusumā, jo saule neatvērs savus starus tumsā. Ja saki, tad saki sev, jo jēgu visi neizpratīs. Varbūt tikai iedzer pēdējo lāsi, tā izkaltēs tev rīkli. Tuksnesis sausumā un asaras sāļums. Viena asaras lāse spēj salauzt. Viens ūdens piliens sāk ūdenskritumu. Bet viens tu esi un paliec viens, bez sevis, bez citiem. Kāpnes bez pakāpiena neved pie mērķa. Salauztas sirdis spēj dziedēt citas. Jo viņš ir pārāk iekšā visā. Viņš ir pazaudējis sevi, atdodot citiem to, ko tie meklē. Viņš palīdz, bet neviens to nenovērtē.
Klusumā domas iegūst lielāku jēgu. Nevajadzēja atņemt vieniem un ziedot otriem. Mirušas pilsētas ūdens pakšķi spēj iedvest skaņu. Sarkanas jūras asins lāses ir iztukšojušas cilvēkus. Pazuduši spoki meklē mieru, bet arī atrastie stāsta par to, ko viņi mūžam meklē, bet neatrod.
Nevajag pazaudēt mērķi, tas nomaldīsies neceļos un atradīs vietu, kur apmesties. Pirksti dreb, gaisma dziest un tumsa pārņem. Nedrīkst aizmirst. Noslīksti rasas lāsēs, skaistāku nāvi atradīsi tikai ziedos.
Var jau būt, ka viņi nesaprot, ko vēlas, bet viņš zina. Viņam vajag zināt, ka auksta ieroča spals spēj atspēkot redzi. Šāviens, raidīts tukšumā, vienmēr atradīs mērķi. Nedomājot par lietām būtiskām, vienmēr pie tā nonāksi. Upuri, kuri sešas pēdas zem zemes, nepiedod. Elle nedzird tavas lūgšanas. Mīlestība ir ar nosacījumiem, jo tā nesaprot citādi. Māte spēj ar vienu piena lāsi padzirdīt zudušos. Misionāri kapelās nerod mieru, tiem ir jādod. Tie, kuri saprot sevi, nekad nevarēs pateikt citiem. Saburzīts aizkaru audums vienmēr atminēsies pieskārienu, kad citi to jau būs aizmirsuši. Brūces, kas cirstas aiz sāpēm, vienmēr būs svarīgākas par tiem, kuri nekad neaizmirst savu laimi. Acis, kuras aizvērtas uz sekundi, mēdz atcerēties visu, kas kādreiz bijis. Viņš neaizmirsīs. Slepkavam ir vistīrākā sirds un nešķīstākā dvēsele. Pirms tā nav zaudēta, viņš atminēsies visu savu upuru dzīves. Apsēstība. Atrast ziņas, ievākt augļus nokaltušai ābelei. Ne visi to prot. Neviens neko nesaprot.
Vainagā iepītas magones - mīli ziedu, pirms tas ir novītis. Uguns, kas degta tumsā var izraisīt lielāku postu kā gaismas slēdzis, kurš izdzesis spuldzi. Nekad nesēdi uz krēsla, ko salauzis tu pats, tas nepaliks veselāks, lai tu tur varētu atdusēties mūžīgi. Tikai viena glāze spēj slīcināt bēdas. Asaru okeāns neraisa dziļāku līdzjūtību, par vienu lāsi, kura noritējusi akmenim pār vaigu.

Varbūt tikai stikli dzird savas lūgšanas, pirms tie ir saplēsti.
Nepatīk. Kuram gan patīk. Tukšumu nevar aizpildīt ar zeltu, zeltam nekad nepietiek vietas. Asinis nomazgā netīrumus, bet nedziedē strīdus. Varbūt tu sapratīsi to, kā dēļ es esmu te. Tev.

Vai tu?

Rīta rasa mani neskar. Es esmu naktsputns. Brien ar slapjām kājām, kamēr mitrums dzalkstoši lien tev augšup par ķermeni. Plandoša kleita un klusums. Vienatnē. Nav pārliecības. Bet kurš tagad to varēs uzminēt. Tikai es un nakts klusums. Nevajag labāk. Vai vajag melot? Zagt no nakts to, kas tai pieder? Varbūt tā negrib dalīties un klusi sēž, nomodā sapņojot par rītdienu. Dēļu čīkstoņa, kad jādodas pāri tiltiņam. Soļi nenes tik tālu. Tie liek apstāties un apsēsties. Spirdzinošs ūdens atveldzē pēdas. Tas nekad nebeigsies, viņi saka. Tas nekad nesniegs tādu veldzi kā tagad. Nevajag iet prom, nevajag nozagt burvību no tiem, kuri ir to pelnījuši. Vajag paturēt to sev, vajag būt savtīgam un nedalīties. Citādi nekad nevarēs atgūt to. Tikai sekunde un tā var būt prom. Tāpēc jāizbauda līdz rītausmai. Līdz brīdim, kad nakts snaudīs, mirkšķinot zvaigznes. Bet zvaigznes nesapratīs. Tās paliks tepat un turpinās sapņot. Varbūt man ir jāiet tālāk, jābrien cauri visiem purviem, atstājot dzidrumu citiem. Un tad vienkārši aizmirst. Nekad.