Pagātnes elpa

Uguns. Viņš pieskārās viņas ķermenim un automātiski uzmeklēja viņas lūpas. Augums, tvirts un pakļāvīgs zem viņa pirkstiem. Atglaust viņas melnos matus no pieres, ar pirkstiem izsekot slaidajai gurnu līnijai un pievilkt sev tuvāk. Vēl tuvāk. Dzirdēt savu vārdu aizžņaugtā čukstā plūstam pār viņas lūpām un to apklusināt ar dziļu skūpstu. Viņš pasmaidīja. Viņa bija viņa. Viņa piederēja viņam.
Kaisle. Viņai šķita, ka uguns izšaujas cauri viņas dzīslām. Aizvērtām acīm atliekt galvu un iekunkstēties. Ikviens viņa pieskāriens svilināja kā uguns un atstāja nospiedumus viņas dvēselē. Saindēts prāts. Saindēta miesa. Saindēta dvēsele. Viņa nolieca savu galvu pie viņa kakla un iekodās tajā. Ķermenis trīcēja. Noskūpstīt kaklu, atgriezties pie lūpām un nozagt viņa dvēseli. Nozagt viņu. Viņš ieelsās un viņa caur skūpstiem pasmaidīja. Viņš bija viņas. Viņš piederēja viņai.

*********

Miers. Viņš maigi pasmaidīja, ieraugot, ka viņa tuvojas viegliem soļiem. Baltais audums plandīja ap slaido augumu un tumšie mati vējā nedaudz plīvoja, ik pa laiciņam aizsedzot viņas seju. Viņa bija skaista. Viņas lielās acis vienmēr šķita par kaut ko pārsteigtas, bet apaļās lūpas pavērtas smaidā. Viņa bija apburoša. Viņš pastiepa roku viņai pretī un tad klusējot apskāva trauslo augumu. Ieelpoja viņas reibinošo ceriņu smaržu, kas vēdīja katrā viņas kustībā. Viņš sajuta mieru. Viņa bija te. Viņš viņu mīlēja.
Harmonija. Viņa paātrināja soli, tuvojoties vietai, kur viņš viņu gaidīja. Viņa smaids viņu aicināja pie sevis un viņa nespēja tam pretoties. Tumšās, dziļās acis, kuras solīja vienmēr viņu pasargāt un rast atbildes uz visiem viņas jautājumiem. Viņš bija skaists. Neievainojamība tā vien staroja no staltā auguma un gaišie mati, kurus vējš bija sajaucis juku jukām, lika viņam izskatīties pēc maza puišeļa. Viņš bija apburošs. Satvert pastiepto roku un ļaut, lai viņš pievelk viņu cieši klāt. Iesloga sargājošajā tvērienā. Viņa sajuta mieru. Viņš bija te. Viņa viņu mīlēja.




Es pavirzījos tuvāk savam mērķim pa vienu soli. Vienu nolādētu soli un sapratu, ka manā dzīvē nekam vairs nav jēgas. Viss bija sabrucis. Mīņājos uz vietas, jo neredzēju jēgu doties tālāk. Tikai pagriezos pretējā virzienā un pārlūkoju visu, kam esmu gājusi cauri. Lūkojos cauri visai savai dzīvei. Dzīvei, kurai esmu kārpījusies cauri ar visām četrām. Nu tas viss zaudēja nozīmi manās acīs. Viss, kas manās acīs agrāk bija nozīmīgs tagad saira pīšļos un putekļos.

Man acīs sasprāga asaras redzot cik es esmu viena. Tās notecēja pa manu seju un izgrauza tērcīti putekļos, kas bija sakrājušies man uz vaigiem. Sviedros, netīrumos un vienaldzības maskā, kas netika atstājusi manu seju jau vairākus gadus. Pār plecu palūkojos uz savu iepriekš nosprausto mērķi, tas bija pazudis kā ietīts necaurredzamā miglā virs melnā tuksneša – manas dzīves.
Kā bērnu fotoalbums man vienā mirklī acu priekšā pazibēja visa dzīve. Smalkas druskas, stikla lauskas no vesela loga, pa kuru agrāk tika redzama visa mana dzīve. Dzīve, kura kā sašķīdis spogulis vairs nerādīja neko un sīkie gabaliņi grieza kailās pēdas un sirdi kā ass nazis. Nelieli, no veseliem notikumiem izrauti mirkļi, nenozīmīgas sekundes kā kadru virkne paskrēja man gar acīm, visi šie gadi bija kā pāris sekundes. Visi šie gadi, mana dzīve ir kā nenozīmīgs mirklis lielās pasaules esībā. Es biju kā sīks puteklis uz lielā pasaules ceļa. Mani vienā mirklī var aizskalot viena lietus lāse, bet neviens to nemanītu. Es biju daļa no sešiem miljardiem cilvēku, sešiem tūkstošiem tautu. Viena maza daļa no cilvēkiem, kuriem visiem bija vienādas tiesības dzīvot. Bet es vairs savai dzīvei neredzēju jēgas, tā šķita krāsaina, bet bezjēdzīga un pārāk kaila, kā krāšņa, sabrukusi māja, no kuras vairs nekas nepalika apslēpts ziņkārīgo acīm. Tur pat nebija nekā ko redzēt.
Visi ko es agrāk esmu mīlējusi ir mani pametuši, viss ko es agrāk esmu pazinusi ir pārmainījies un visas izjūtas, kuras agrāk esmu jutusi ir mani izslaucījušas tukšu. Tukšu, atstājot gruzdošas sāpes.
Un tagad, kad atslīgu uz vientuļā soliņa parkā, šķita, ka mani ieskauj necaurredzama, balta migla. Es biju zaudējusi dzīves pavedienu. Pavedienu, kurš mani veda cauri miglai. Pavedienu, kuru veidoja notikumi, virknējoties cits aiz cita. Cilvēki, vietas, draugi. Draugi. Draugi, kuri man vienmēr bija šķituši pašsaprotami. Kā tas, ka katru rītu uzlec saule. Es viņus sāpināju. Es viņus pametu.
Ja es nekad nebūtu sekojusi tai varavīksnei, meklējot podu ar zeltu.. Es nogalināju sevi. Savu īsto es. Maz pamazām kā koks, kuram rudenī pa vienai krīt nost lapas. Tās nobira uz zemes, sabirza pīšļos un putekļos. Es atstāju sevi citiem, pretī nepaņemot neko. Pa saujai savas būtības katrā ceļmalas mājā, uz katras taciņas.
Pasaule darbojas kā milzīgs salmiņš – izsūc mani visu un tad sašķaida. Kā tukšu, nevienam nevajadzīgu trauku. Lauskas, tas ir viss, kas no tevis paliek. Lauskas kā puzles gabaliņi, kurus nekad nevarēs salīmēt kopā. Jo kaut kā trūks. Būs izzudusi būtība. Pat sēžot ar līmi rokā nevarēs atcerēties, kas tas bija sākumā. Bilde būs izgaisusi no atmiņas. Pēc vairākiem neveiksmīgiem labošanas mēģinājumiem zaudēt pacietību un mest to pret zemi. Salauzt vēl sīkākās lauskās. Kas sabirzīs. Pīšļos un putekļos.
Bet migla, tā sabiezē vēl biezāka. Ceļš zem kājām izzuda un es attapos purvā. Bez mazākās sajēgas, kur atrodos. Jo zemapziņā jau sen biju apzinājusies, ka mērķis nav tā vērts. Nav vērts to asaru, to sāpju, to cilvēku, kurus zaudēju. Kuri ļāva man aiziet. Kuri ļāva pasaulīgiem mērķiem novērst mani no mērķa.
Kad Dāmokla zobens kritīs, tad es domāšu tieši par viņiem. Un par šo te. Vienu soli, kurš ielaida pēdējo lodi manās trauslajās bruņās. Cik ironiski, ka jāmirst tad, kad esi sapratis savas kļūdas. Jo izvēles nav. Mana būtība un apziņa mani pamet. Citi to sauc par pašnāvību. Es to saucu par pēdējā mirkļa atklāsmi. Jo tā piemeklē tikai pēdējā mirklī. Kad esi jau norijis tableti. Bija jāmaina sava dzīve. Bija. Bet nu jau par vēlu.

Elements

Es esmu ūdens lietū un jūrā.. Gaiss vējā.. Zeme mežā. Un uguns ugunī.. Uguns ugunī. Stihija vētrā. Vētra. Stihija. Es

Vai vajadzēja?

Viņa it kā to visu zināja. Bija savu sirdi noklājusi kārtu kārtām, ar citu padomiem, risinot citu situācijas, lai nevajadzētu salūzt, kad pašai tas viss būtu jādara. Viena pakaļ otrai, visas tās lietas, kurām nevajadzētu notikt, tas viss krājās, tas viss ietina viņas apziņu, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo. Nepieļaut vienu, nedarīt otru.. Taču tie visi bija tikai māņi. Lietas, kuras spēs salauzt viens vienīgs pieskāriens. Domas, kuras atraisīs tikai viens skatiens. Taču apakšā.. sirds no tīra stikla, visplānākā no visiem. Dzirds atveids, kuru reiz paņems rokās un sajutīs. Viņa priecāsies. Taču tad, visas tās kārtas nebūs nekas vairāk kā rēgi. Tad viņas sirds, kaila kā jaundzimis bērns, būs tikai viņa rokās. Un reiz tā nokritīs. Sašķīdīs drumslās, tāpat kā viņa pati. Jo padomi nelīdz.

Nevajag ticēt.

Ātrums. Asaras un elpa aizķērusies kaut kur rīklē. Sārta saule aust, bet nedrīkst. Spārnu švīkstoņa pieņemas spēkā līdz ar satraukumu. Viss. Trīcošas rokas, mirdzošas acis. Bailes. Panika. Bet vai tiešām? Vai viņa nav tikai otrā plāna aktrise mūža izrādē? Vai loma šoreiz nav par smagu? Sirds strauji pukst skaitot pēdējās minūtes, bet viņa nezināja, cik patiesi vai tēloti tas ir. Puanšu purngali spieda pirkstus, un viņa attapa, ka ir nepareizajā izrādē. Taču bija jau par vēlu. Sabrukums.
Jaguārs asiņoja.
Aizbēdz.
Lādiņš.
Mēs zaudējam piesardzību.
Vai tiešām es pazudu?
Iesprūdusi pasaulē, kuras nebūtība ir neredzama.
Atvērt plakstus, kaut jēgas nav.

Atslēgu saišķis

Asinis? Viņa nespēja noticēt tam, ko redzēja. Tas nevarēja būt reāli. Saules stari pārāk spoži, pārāk dzidri iespīdēja viņai sejā. Laiks tikšķēja, it kā pulkstenis būtu aptrais, bet viss taču bija kārtībā. Kad lode ir izšauta, paliek tikai cerība. Tumši zaļa krāsa uz otas, ar kuru viņš triepa uz sejas padošanās zīmes. Ko sēsi, to pļausi, viņi teica. Taču vienmēr visi aizmirsa uzasināt izkapti.
Pārāk daudz sāpju, viņa teica, skatoties, kā no koka nokrita pēdējā lapa, laizdamies savā pēdējā ceļā. Ceļš nekad nebeidzas, tas vienmēr mainās vai sazarojas. Krustceles. Pa labi ir gods, pa kreisi ir meli. Vai varbūt brist pāri pļavām, lai neatrod? Lai nevelk atpakaļ, lai ļauj ievilkt gaisu plaušās, nevis tur. Rokas, kuras nekad neatlaidīs tvērienu ap manu kakli.
Pārāk maz saules, viņa izdvesa, ēnām paliekot arvien garākām. Vai kāds tev deva? Vai viņš tevi ar varu turēja istabā, ka tu dienvidū nelidoji kopā ar putniem? Jo tiem nav nekādu rūpju, tie tikai nomet savas raizes kā slimas spalvas.
Viņš cieši sažņaudza viņas pirkstus vēl pēdējoreiz. Tad, skumji uzsmaidījis, nosauca viņu par tauriņu un aizlaidās. Meklēt ziedu. Savu ziedu, uz kā nolaisties, līdz spārni vairs neatvērsies nekad. Jo viņa bija naktstauriņš. Viņa neredzēja sapņus, tikai tos dzēsa. Viņa necīnījās ar sāpēm, tikai tās uzsūca gaismas vietā. Naktstauriņu pievilka spuldze, bet viņa pašiznīcinājās ievelkot sevi tumsā.
Laika ir pārāk maz, viņa ievaidējās, vērojot izdziestam rīta zvaigzni.
Nevajag.
Man salst.

Septiņdesmit septiņi

Viņa iesmējās saltus smieklus un piemeta vēl ugunij malku. Viņas strīdu ugunij, kam vairāk piederētos eļļa, bet nē, viņa šodien jutās pārāk labi, lai ļautu sev naidu izgāzt arī pār citiem, ne tikai ļaut tam grauzt iekšieni. Jo tāda viņa bija. Naids kā visspēcīgākā skābe viņu postīja, grauza no iekšpuses un ārdīja, bet viņa nedarīja neko.. pilnīgi neko. Tikai šodien viņa juta tādu nepareizu sadomazohistisku prieku, ka viņas naidniekiem ir dota vēl viena atelpas diena. Kārtējā. Lai arī viņa to nekad nevienam, it īpaši sev, neatzītu, viņa bija tikai skulptūra, tikai lelle, ar ko naidam tika spēlēties, ko tikās iznīcināt, lai tikai apliecinātu savu varu un spēku..
Jo viņa bija tukša. Kā brīnišķīgi skaists trauciņš ar tukšu vidu. Aiz tumšajiem matiem, tērauda acīm, porcelāna lellei līdzīgās sejas un auguma, stiklainā smaida, kas tika atrādīts visai pasaulei, slēpās.. nekas. Nekas, ko būtu vērts redzēt vai iepazīt. Viņu bija iznīcinājis pašas naids, kurš pārvaldīja visu viņas būtību, spēlējās ar viņas jūtām un grauza viņas prātu no iekšpuses, tā arī nekad neizlaužoties brīvībā, nekad neatrādīts gaidošajai pasaulei, kura redzēja tikai neparasti trauslo meiteni ar pūļa viedokli, būtni, kura iejuka simttūkstošos peldot pa straumi. Šļakatu upē un graudiņu smilšu kalnā, kurš nekad neizkustēsies no vietas, lai izraisītu lavīnu.
Nekad, nekad neviens nepieredzēs, kā viņa pavērs savas sārtās lūpas, lai izkliegtu savu sāpi, kuru neviens nedzirdētu, jo viņai nebija neviena, kas klausītos. Un mēness sērīgi nopūtās, redzot bezspēcības asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, reedzot sāpes un sarūgtinājumu, niknumu uz sevi, kas bija redzams tikai miegā, jo pārējā laikā visa viņa bija naids, kas nespēja nīst sevi, lai arī tā bija visa šī naida dziļākā būtība un īstais uzdevums.

Asins roze

Viņa iedūra sev ar asumu un sāpēs sarāvās. Pār vaigu notecēja asara un no brūces lēnām izsūcās asins lāse. Sāpe izplatījās pa visu ķermeni, bet tas nelīdzēja. Tas nepalīdzēja notrulināt to, kas viņu plēsa pušu krūtīs. Tas nepalīdzēja iesist sirdij tā, lai tā saprastu - jāapklust. Jo tā rēca, raudāja un plosījās kā pūķulēns. Šāva savu uguni un nepalīdzēja izdzīvot. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka sirds varētu sāpēt fiziski.. Nē, ne jau duncis tur bija iedurts, viņas sirds lūza. Un nebija neviena, kas palīdzētu. Viņa iedūra sev rokā atkal, salekdamās no piepešā, taču ne negaidītā uzliesmojuma un karstuma rokā. Asaras no atsevišķām lāsēm pārvērtās tērcītē, kas plūda pa vaigiem uz kaistošās ādas. Taču neremdēja sāpes, nesniedza cerēto atvieglojumu. Kāpēc lai fiziskas sāpes reiz nespētu pārmākt garīgās? Kāpēc tas nelīdzēja, kāpēc lietus neveldzēja saules izkaltušu tuksnesi? Kāpēc ar nazi nevarēja izgriezt salūzušās daļas cilvēkā tāpat, kā varēja apgriezt nokaltušos zarus? Viņas sirds bija samalta drumslās. Viņa gribēja, lai tā beidz sāpēt. Lai sāpju vietā būtu tukšums, kuru nekad nevajadzētu aizpildīt. Vai jāmirst? Vai tā bija izeja?

Smalkais asmeņa galiņš vairs ne tikai noglaudīja plaukstas virspusi, bet noslīdēja zemāk, ļaujot tam pāršķelt arī apakšdelma ādu. Asinis veldzēja.. tik tiešām. Sāpes pārpludināja ķermeni un lika viņai notrīcēt. Piepeši kļuva karsti. Viņas plakstiņi notrīsēja un viņa lūkojās uz asinīm, kuras notraipīja visu.. Taču nebija vairs vēlmes to apturēt. Viņa juta mazohistisku prieku, jo sāpes krūtīs pamazām atkāpās. Un acis vairs nebija tik skaidras, sāka reibt galva un zuda spēki. Lai uzveiktu vienu, viņa bija gatava zaudēt visu..