Vistrakāk ir tad, kad ar mīlestību nepietiek.

Viņa domāja, ka dara to sevis dēļ, bet beigās izrādījās, ka ieguvis ir tikai viņš.

„Tu saki, ka tev pietiek ar savu mīļoto? Ka tev nevajag draugus, pie kā aiziet, kad ir slikti? Es zinu, ka puišiem šķiet – nekad nebūs tik slikti, lai viens otram izkratītu sirdi, turklāt tam ir domāts mīļotais cilvēks... Ko tu darīsi tad, kad tev būs slikti ar mīļoto cilvēku?” Viņa gulēja viņam uz krūtīm un skatījās griestos, kamēr viņš klusēja. Pati to nemaz nezinot, viņa centās viņu kaut kam sagatavot. Kaut kam, kas beigu beigās bija neizbēgams.

„Es nolikšu kameru pretī skaistai meitenei,” kāds teica un novietoja datoru viņas priekšā. Videozvana kvalitāte bija ļoti slikta un vēlāk viņi smējās, ka gandrīz nekādas detaļas miglainajā attēlā nevarēja izšķirt, arī konferences sarunas temats vairs neuzpeldēja atmiņā, bet tomēr tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru redzēja. Un tā acīmredzami bija neaizmirstama, kaut arī tobrīd neviens nezināja, kur tā vedīs.

Pēdējais skūpsts bija sirdsšķīstu emociju un sāpju pilns viņiem abiem, bet tas bija arī skaudri skaists. Kāpjot ārā no mašīnas viņa vēlējās, kaut būtu bijusi šo skūpstu sasaldēt uz mūžiem, bet vienīgais, kas bija sasalis – kāda daļa viņas sirds.

Viņas kabatā novibrēja telefons un viņa neapzināti pasmaidīja. Jā, tā bija ziņa no viņa. Labrīt. Viens vārds, kas varēja izgaismot viņas dienu košākās krāsās pat tad, ja viņa to visu laiku centās sev noliegt. Jau vairākus mēnešus viņš neatlaidīgi bija uzturējis draudzīgu kontaktu ar viņu, izliekoties, ka viņa nodomi nemaz nav romantiski, bet viņa redzēja viņam cauri jau no paša sākuma. Lai arī viņa nevēlējās neko vairāk kā draudzību, izmisīgie jautājumi meitenēm, kā lai nesagraujot saikni sagraut ilūzijas, nevainagojās panākumiem. Un sāka šķist, ka tas nemaz nebija tik slikti.

Salst

Šorīt mākoņi zemu 

Un es redzu miglas palagu tavās acīs

Šorīt mākoņi zemu

Un piepeši vējs manās rokās tik auksts

Šorīt mākoņi zemu

Es kopā ar putniem metu skatu uz dienvidiem

"Es tevi sasildīšu"

Pār tavām lūpām sāka velties garaiņi

"Es tevi sasildīšu" 

Zem taviem soļiem apsarmoja manas rudzupuķes

"Es tevi sasildīšu" 

Un uz pleciem ziemelim sēdos, dodot tev savus dūraiņus

Es paspēru soli

Tev sasala asara uz vaiga, 

Es atskatījos

Tu zīmēji leduspuķes man uz rokas

Es pacēlos spārnos

Un mana sirds kā salā plaisāja

Pelēkas sirdis 

Gaismas prizmas

Saules stari

Spozme

Pelēka viela

Krāsaini tīkli

Līkumu upes

Drosme

Pelēki pirksti

Saltas trīsas

Ledus liesmas

Svelme

Pelēka diena

Zaļi jumti

Nervu gali

Trauksme

She looked at the Moon and stars, trying to find her path into them. She drew her gaze deeper and her mind began to sink in, seeing the Moon more closely, more clearly. There were towns and cities made of ivory, hopes and dreams. Castles made of teardrops, shadows made of stares and houses made of heartbeats. She tried to draw a breath, but seemed like her lungs failed to work. Something both icy and hot spiked in her eyes and she knew they were unwanted tears, making her peace shutter in pieces. She took out a cigarette and lighted it. Only a drag of it made her breath again, heart pounding loudly against her chest. Why was she feeling so fragile, so empty and heavy at the same time? Why those moon cities made her long for them more than anything else in this entire world? Home suddenly felt like something far and unknown, there were only fear and a wild hope for her to go the Moon and never come back.

Reizēm vajag dot mīlestībai vietu, kur atkāpties. Vai ziedu kādreiz var izsmaržot? Ja tu pieliec tulpi pie deguna un kādu brīdi ieelpo tikai tās aromātu, pēc kāda brīža šķitīs, ka tā vairs ne pēc kā nesmaržo. Vien tas pats plikais gaiss, kas parasti ar visām slāpekļa, skābekļa un citu gāzu daļiņām... Vai tāpat nav arī ar mīlestību? Tu pieej pārāk tuvu, apķer pārāk cieši un, ja paliec stāvot, tad pēc kāda laika tas jau ir kaut kas cits. Tas ir pieradums, kas liek mīlestības ziedam vairs nesmaržot. Un tuvības magonei, skaisto acu skatienu puķei, skūpsta tulpei. Izkāp ārā no ziedu pļavas, nostājies uz putekļainā ceļa un aizver acis. Dziļi ieelpo. Vai tagad jūti kā smaržo? Cik ļoti gribas ielekt atpakaļ starp visiem ziediem un katru atsevišķi pasmaržot? Dari tā! Tikai atceries nestāvēt tur par ilgu, neiesēdēt sev vietu, lai skaistums nepaliek pliekans, lai aromāts neizzūd. 

„Ja liesmai uzpūš vējš, tā nenodziest – vien sāk kvēlot spēcīgāk, spožāk, stiprāk. Ļauj man būt tai liesmai, tai gunij un dzirkstelei, kas nebīstas nevienas vētras, šķēršļus satriecot ar savu spozmi vien.”

„If wind blows on a flame, it doesn’t fade – only starts to blaze stronger, brighter, more intense. Let me be that fire and sparkle, which  fears no storm and crushes obstacles with only its radiance.”

Things we do... Not for love, for beauty...

Cilvēki selekcionē tulpes un rozes, lai tās padarītu skaistākas - svītrainas un raibas. Vai tas nav tas pats, ko mēs darām ar sevi? Sievietes pumpē botoksu un veic plastiskās operācijas, vīrieši rij steroīdus un daudz par daudz proteīnus, un tas viss tikai tāpēc, lai kļūtu skaistāki, ievērojamāki, varenāki. Kāpēc tieši inde ir tā, kas liek mums justies dzīviem?