Varbūt
Ja turēšu acis ciet
Asaras nožūs pašas

Varbūt
Ja turēšu acis ciet
Sāpes izžūs ar tām

Varbūt
Ja turēšu acis ciet
Dzīve aizsteigsies tālāk

Tomēr
Ja turēšu acis ciet
Izvēle nebūs vairs mana

Klusa šalkoņa priedēs
Kļūst skaļāka, kad pienāk tuvāk

Un kas esi tu, kad pienāc tuvāk?
Vai jūra ar zilganiem viļņiem?
Vai pļava ar vijīgām magonēm?
Vai ceļmala ar drukniem ozoliem?
Lai arī kas tu būtu un kur tu dotos 

Nāc tuvāk, pie rokas ņemšu tevi
Un dosimies kaut uz horizonta malu,
Kur soli pa solim, čukstu pa čukstam
Būs klusa šalkoņa priedēs
Kļūs skaļāka, kad pienāk tuvāk

Sapņains skats debesīs un ieelpa
Nodurta galva uz zemi un izelpa
Skaista cerība
Skaudra realitāte

Kāpēc gaiss? Kāpēc skābeklis?
Kā var sāpēt kaut kas, kas nav?
Kā kā viens vārds var apslāpēt visus pašsaglabāšanās instinktus?
Kā viens pieskāriens spēj izraisīt vēlmi visu savu esamību atdot cita rokās?

Kāpēc apziņa melo?
Kāpēc zemapziņa klusē?
Kāpēc epifānija nāk, kad ir jau par vēlu?

Refleksija

Kad vēlies rakstīt, bet vairs to neproti
Kad vēlies runāt, bet vārdi vairs neatstāj muti
Kad vēlies būt pilns, bet zini, ka kāds ir no tevis padzēries
Kad vēlies ticēt, bet trīsreiz pārlasi katru savu rakstīto vārdu
Kad vēlies prast, bet nav spēka mācīties
Kad vēlies būt, bet turpini iet
Kad vēlies redzēt, bet novērsies

Kad vēlies sapņot, bet siena šķiet tik tukša

Vistrakāk ir tad, kad ar mīlestību nepietiek.

Viņa domāja, ka dara to sevis dēļ, bet beigās izrādījās, ka ieguvis ir tikai viņš.

„Tu saki, ka tev pietiek ar savu mīļoto? Ka tev nevajag draugus, pie kā aiziet, kad ir slikti? Es zinu, ka puišiem šķiet – nekad nebūs tik slikti, lai viens otram izkratītu sirdi, turklāt tam ir domāts mīļotais cilvēks... Ko tu darīsi tad, kad tev būs slikti ar mīļoto cilvēku?” Viņa gulēja viņam uz krūtīm un skatījās griestos, kamēr viņš klusēja. Pati to nemaz nezinot, viņa centās viņu kaut kam sagatavot. Kaut kam, kas beigu beigās bija neizbēgams.

„Es nolikšu kameru pretī skaistai meitenei,” kāds teica un novietoja datoru viņas priekšā. Videozvana kvalitāte bija ļoti slikta un vēlāk viņi smējās, ka gandrīz nekādas detaļas miglainajā attēlā nevarēja izšķirt, arī konferences sarunas temats vairs neuzpeldēja atmiņā, bet tomēr tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru redzēja. Un tā acīmredzami bija neaizmirstama, kaut arī tobrīd neviens nezināja, kur tā vedīs.

Pēdējais skūpsts bija sirdsšķīstu emociju un sāpju pilns viņiem abiem, bet tas bija arī skaudri skaists. Kāpjot ārā no mašīnas viņa vēlējās, kaut būtu bijusi šo skūpstu sasaldēt uz mūžiem, bet vienīgais, kas bija sasalis – kāda daļa viņas sirds.

Viņas kabatā novibrēja telefons un viņa neapzināti pasmaidīja. Jā, tā bija ziņa no viņa. Labrīt. Viens vārds, kas varēja izgaismot viņas dienu košākās krāsās pat tad, ja viņa to visu laiku centās sev noliegt. Jau vairākus mēnešus viņš neatlaidīgi bija uzturējis draudzīgu kontaktu ar viņu, izliekoties, ka viņa nodomi nemaz nav romantiski, bet viņa redzēja viņam cauri jau no paša sākuma. Lai arī viņa nevēlējās neko vairāk kā draudzību, izmisīgie jautājumi meitenēm, kā lai nesagraujot saikni sagraut ilūzijas, nevainagojās panākumiem. Un sāka šķist, ka tas nemaz nebija tik slikti.

Salst

Šorīt mākoņi zemu 

Un es redzu miglas palagu tavās acīs

Šorīt mākoņi zemu

Un piepeši vējs manās rokās tik auksts

Šorīt mākoņi zemu

Es kopā ar putniem metu skatu uz dienvidiem

"Es tevi sasildīšu"

Pār tavām lūpām sāka velties garaiņi

"Es tevi sasildīšu" 

Zem taviem soļiem apsarmoja manas rudzupuķes

"Es tevi sasildīšu" 

Un uz pleciem ziemelim sēdos, dodot tev savus dūraiņus

Es paspēru soli

Tev sasala asara uz vaiga, 

Es atskatījos

Tu zīmēji leduspuķes man uz rokas

Es pacēlos spārnos

Un mana sirds kā salā plaisāja

Pelēkas sirdis 

Gaismas prizmas

Saules stari

Spozme

Pelēka viela

Krāsaini tīkli

Līkumu upes

Drosme

Pelēki pirksti

Saltas trīsas

Ledus liesmas

Svelme

Pelēka diena

Zaļi jumti

Nervu gali

Trauksme