Uzkrita pirmais sniegs, un tas nokusa. Pie manis atnāca atklāsme, bet tad tā aši nozuda. Kā viegls un rēns rīta vējiņš mani apšalca rudās koku lapas, kuras plosīja vētra. Bērzs ārā pie loga noskuma, jo ziemeļu rota bija prom. Smags darbs nes smagus augļus. Taču vai visi spēj šos augļus panest? Nekad nenovēlēt kādam iegūt augļus, kuri viņa muguru noliec tik smagi, ka seju vairs nevar pacelt pret debesīm. Un tā tās dienas paiet..
Pēterbaznīcas tornis rīta miglā, tas sveicina smagi un lēni. Gailis par tālu, par tālu, lai zelta spīdums atplūstu līdz šejienei un aizsniegtu manas acis. Ne viss, kas spīd, vienmēr būs zelts. Man viss būs kārtībā, kad es to iegūšu... Pulkstenis tikšķ, skaitot savu laiku, kamēr spožie rādītāji lēnina savu gaitu, zobratiem dilstot un cerībām zūdot. Saules gaisma vairs nesilda.
Nevajadzīgi ātri parādījusies, lāsteka lēnām kausēja sevi, ūdens lāses krītot sasitās un nekad vairs neatguvās. Lietai, kas padarīta ātri, var būt ilgas sekas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru