Verdošs ūdenskritums.
Skaņu lietus, atbalsojoties ieved nenoteikti sapņainā valstībā.
Lociņš pār stīgām un vijoles sirds to nepaspēs.
Mīlestība pār visu, bet septītajās debesīs tā neieved.
Kāpēc tik klusi?
Vai jēga no jautājuma, ja atbildes nav?
Tās nav un nebūs, kamēr pūlis saspringts gaidās.
Applausi, sastinguši gaisā, tā arī neatskan.
Mākslinieka asaras, mūzikas dvēsele.
Vijoles forma, kā spīgana un sirēna, kura neredz.
Kuru neredz.
Koks, tas ir tikai koks, mierinājums, kuru nesniedz.
Vai tas bija jautājums, ja balss pusceļā apklusa?
Nē, nē.

Neļauj izgaist sapnim, kas tevi saista.
Kā miglas pārklāts lauks tas skumjas raisa.
Reiz pienāks brīdis, kad ūdens lāses kritīs.
Un šis īsais mirklis tik mūžīgs šķitīs.

Kas laiku pārvērta mūžībā? pie auss čukst sirdsapziņa.
Tik saule raudoša paver mākoņus mazā spraudziņā.
Tikai sirds kā sasalusi un sastingusi gaidās.
Tā atraidījuma, skumju un neveiksmes baidās.

Smags priekškars liek pazust skatam uz pasauli.
Jebšu tas tur ir bijis vienmēr.
It kā radot nelielu un patiesu atsauksmi.
Uz to aklumu, kas acīs skaidrības vietā.

Nevajag aizmiegt acis patiesības priekšā.
Citādi tā aizbēgs tālu prom pati no sevis.
Neļauj nevienam ievilkt sevi visu iekšā.
Ja krūtīs smeldzoša sirdsapziņa liek bēgt, nevis.

Palikt un sargāt mirkli mūžību.