Verdošs ūdenskritums.
Skaņu lietus, atbalsojoties ieved nenoteikti sapņainā valstībā.
Lociņš pār stīgām un vijoles sirds to nepaspēs.
Mīlestība pār visu, bet septītajās debesīs tā neieved.
Kāpēc tik klusi?
Vai jēga no jautājuma, ja atbildes nav?
Tās nav un nebūs, kamēr pūlis saspringts gaidās.
Applausi, sastinguši gaisā, tā arī neatskan.
Mākslinieka asaras, mūzikas dvēsele.
Vijoles forma, kā spīgana un sirēna, kura neredz.
Kuru neredz.
Koks, tas ir tikai koks, mierinājums, kuru nesniedz.
Vai tas bija jautājums, ja balss pusceļā apklusa?
Nē, nē.