TAS

Sapnis, kam ir bail pārvērsties par īstenību. Tas bīstas, tas nezina, ko darīt un ir ieslēpies kādā pažobelē, klusi veroties plašajā pasaulē. To no patiesības šķir maza, neredzama robeža, ko pārkāpjot tas vairs nebūtu sapnis. Un tas nozīmētu pārmaiņas, ko tas bijās skatīt vaigā. Vai to nesadragās plašajā, biedējošajā dzīvē? TAM bija kļūt par VIŅU. Jo pašlaik sapnis bija tikai kādas īstenības rēgs, kas vēl nebija ieņēmis savu nepieciešamos formu. Tas bija čaula no kaut kā diža, kas vēl nebija ieguvis savu kodolu.
Bet vai iegūs? Vai spēs? Vai pratīs?

Sapnis, kam ir bail pārvērsties par īstenību. Tas bīstas, tas nezina, ko darīt un ir ielīdis dziļi ēnās, lūkodamies uz gaismu, kas spēja to piepildīt. Gaisma no tumsas, robeža bija ēnās. Tikai tad, kad sapnim būtu jāiznāk gaismā, tam būtu jāmirdz. Bet vai tas spēja? Vai mirdzums spēja klāt tā siluetu un atstarot visu smago dzīves spožumu? Vai gaisma nešķērsos to kā kaut ko caurspīdīgu un nepamanāmu? Viduvējībām bija jāzūd, bija jābūt tikai gaismai un tumsai, nevis pelēkajām ēnām. Bet sapnis pašlaik bija pelēks. Un tam bija tikai jāpasper viens solis uz priekšu, lai izgaismotu kaut ko.
Bet vai izgaismos? Vai uzdrošināsies? Vai iemirdzēsies?