Atkāpies

Septiņdesmit septiņi murgi vasaras debesīs ap tevi lidinās, katru tu sajūti sevī.
Viens no tiem saka, lai dari to, kas tev liekas svarīgs, kamēr otrs liek domāt tikai par sevi.
Katrs no tiem liek domāt tikai par sevi.
Un tie visi sēž tevī iekšā, cīnoties par savu taisnību, aprijot tava prāta daļu.
Kamēr tu centies iznīcināt vienu, cits sāk aizņemt arvien vairāk vietas.
Plēs, kod, cīnies.
Dari, kā tev labāk.
Ir neskaitāmi varianti, kā var būt labāk.

Tu ceri, ka viens no tiem tev palīdzēs savest visu kārtībā, ka var atrast harmoniju.
Patiesībā tu tikai atdod vairāk varas.
Vairāk spēka.
Un iespējas tevi sāpināt.
Viss, kas nenogalina, padara stiprāku.
Bet vājāku arī padara tas, ko tu pielaid sev pārāk tuvu.
Iedod kārtis rokās, bez maz vai liekot nomest uz galda dūzi.
Sagraus tevi, liks mainīties.
Gribi redzēt visu šaha galdiņu, kaut arī figūras tuvplānā liekas tik pievilcīgas.
Tās smaida, nogalina un tu nespēj vien atrauties.
Septiņdesmit septiņi murgi, kā no viena tiec vaļā, tiek dzemdēts nākošais.
Un kas būs labāk?
Nekad nejust un ļaut tiem vienkārši dzīvot.
Tā būtu vieglāk.
Bet tie tur ir.
Un vienmēr būs, gribi vai nē.
Plēs, kod, cīnies.
Dod varu pareizajam.
Bet vai tāds vispār pastāv?