Ja es būtu liesma. Es dedzinātu. Svilinātu tik šķebīgi, ka matu gruzdēšanas smarža liktos kā visspirgtākais pavasara gaiss. 

Ja es būtu liesma. Es sildītu. Nosaluši pirksti, kas pagriezti pret uguni, ar sārtumu galos un stīvām locītavām. Ļaut tiem atkust, lai sajūt siltumu, kas ticis laupīts.
Ja es būtu liesma. Es saldētu. Liktu pārgurušam un nosalušam ceļiniekam lūkoties uz sevi, kas tik nesasniedzama, ar asarām acīs un pēc siltuma tvīkstošu sirdi.
Ja es būtu liesma. Es pavedinātu. Maldugunis purvā, kas ved nevainīgos un naivos nost no pareizajiem ceļiem, iekšā visdziļākajās dūkstīs, no kurām nevienam neizkļūt.
Ja es būtu liesma. Es iedvesmotu. Ļaut cilvēkiem stundām ilgi raudzīties manos rakstos, laizīgajās mēlēs, ļaut tur ieraudzīt neskaitāmas dzīves un nāves, kuras saredz tikai sakairināta dvēsele.
Ja es būtu liesma. Es iznīcinātu. Ar vēja brāzmām traukties pāri mežiem, mājām, kalniem, laukiem, lai nekad neapstātos. Lai lemtu par cilvēku likteņiem.
Ja es būtu liesma. Es dzimtu. Kā dzimst bērns no mātes klēpja, es savu pirmo, spirgto elpas vilcienu ievilktu no dzirksteles, kas rada kaut ko nebijušu.
Ja es būtu liesma. Es mirtu. Pēdējais uzplaiksnījums, pēdējais zibsnis un karstuma šalts. Noplokot tik pamazām, lai paspētu likt sailgoties. Lai gribētu lūgt atgriezties.
Ja es būtu liesma. Es būtu unikāla. Neskaitāmas lomas un iespējas, bezgalīgi vairanti, bet es izvēlētos tikai vienu. Lai degtu kā neviens. Un varbūt pat sirdī.