Skārleta O'Hāra

Vēl viena grāmata, ko pievienot izaicinājumam. Plus viens manā labā, bet reizē es arī jūtos sagrauta. Mārgareta Mičela sagrieza manu pasauli kājām gaisā, parādīdama visus cilvēka netikumus, parādīdama īriski francisko Skārletu O'Hāru Hamiltoni Kenediju Batleri, kura bija gatava iet pāri līķiem, lai iegūtu to, ko vēlējās. Dienvidu lēdija, kura patiesībā nekad nebija bijusi dāma. Bērns, kurš vienmēr ir vēlējies to, ko nespēj dabūt, bet mīlestību neredz pat tad, kad tā ir nometusi visas maskas.
Es salūzu, kad Rets viņu pameta. Viņas māte nomira, tēvs nomira.. bet viņai vajadzēja piedzīvot, ka māsa nomirst, lai atvērtu acis. Es vēl joprojām dzīvoju dienvidu saulē, Atlantā, kura ar savu pārdrošo dedzību iemiesoja Skārletu pašu. Grāmatas tēli manā acu priekšā, jenkija zilais mundieris ar lodes caurumu pierē. Pretrunas, kuras tiek atraisītas tikai tad, kad jau ir par vēlu. Mīla, kura uznāk uz skatuves, kad starmetis jau nodzisis. Sieviete, kas piedzīvojusi visu, pirms sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu. Mīlestība, kura ar laiku novīst, tieši tad, kad tiek parādīta ilgi laimīgā pretmīlestība. Ideāls, kurš zem skaistā apģērba nav nekas. Viņa ieguva visu, ko vēlējās, bet tas patiesībā nebija tas, ko vajadzēja. Vajadzīgais bija stāvējis priekšā, ilgodamies, lai to paņemtu, bet viņa lūkojās tam pāri, augstāk, augstāk...
Es nezināju, kam es varu piedēvēt šo dziesmu, bet tagad esmu sapratusi. Skārleta O'Hāra.

There's a lady who's sure all that glitters is gold
And she's buying a stairway to heaven
(And) when she gets there she knows if the stores are all closed
With a word she can get what she came for

Visi mozaīkas gabaliņi ir salikti vietā, bet es esmu salūzusi. Ilūzija ir sagrauta un manis, šķiet, vairs nav. Daļu ir paņēmusi šī dienvidu skaistule, kura spēja pārciest jebko, palikdama arvien citādāka. Skārleta ir mācība par to, kādam nevajag būt cilvēkam, bet vienlaicīgi arī apziņa, ka cilvēki to nespēj mainīt. Mēs esam pārāk egoistiski, lai pamanītu laimi, kad tā stāv acu priekšā. Pat visšķīstākā mīlestība nav nemirstība. Meklējot citus, var pazaudēt sevi. Es ieguvu un zaudēju. Es apjuku un visu sapratu. Viņa atnāca un aizgāja. Es nezinu, ko darīt. Vai tas kādreiz pazudīs? Vai varbūt es pazudīšu? Acis nedaudz miglojas, skaudrā patiesība lauž sirdi, jo romāniem tā nav jābeidzas. Bet tas tā bija. Tāpat, kā pati dzīve - tā nekad nebeidzas tā, kā plānots. Skarba atšķirība. Mīlu. 

Es zinu, ka tu zini, ka es zinu šo lietu brīnišķo,
Kāpnes, kas debesīs ved nu raida man smaidu šķelmīgo. 
Pakāpieni nobruģēti ar augstpapēžu kurpēm,
Margas ar dimantiem un rotaslietu kastēm. 

Novelc savas drānas, jel iztērpies pliks, 
Dizaineru somiņas pārmet pāri malām. 
Lai no tavas bagātības paliek vien tik, 
Cik sirds tava pukst Ēdenes dārzam. 

Es zinu, ka tu zini. Vai tiešām tā ir? Kāpnes uz debesīm.. Mana sirds trīs kā ģitāras stīga, kad tā spēlē savus pacēlumus. Stāvu bezdibeņa malā un redzu, ka lejā melnums tumši vīd. Bet.. vai tam tik tiešām ir jēga? Ja paceļu acis uz debesīm, tur spīd saule, zilā spozme parāda visu, kā vērts ir dzīvot, lai nebūtu jāsper solis uz priekšu un jākrīt melnumā. Ja es kritīšu, tad es cerēšu uz šīm kāpnēm, kuras mani aizvedīs mājās.

"Please, do not play Stairway to Heaven. Thanks for understanding." 
Raksta ģitāru veikalos. Tas esot labākais ģitāras solo gabals pasaulē.. Vai man kāds var liegt, lai pirms nāves es dzirdu šo dziesmu? Pasauc muzikantus, viņi zinās, kas jāspēlē, ja lūgšu. Viņi sapratīs, kāpēc mana sirds pukst tik savādā ritmā. Es jūtu, ka katrs akords, katra stīgas vibrācija mani ved pa vienu pakāpienu augstāk.. augstāk. Tuvāk galamērķim, kurš man vēl tik tāls. Jo šī dziesma ir kā pati dzīve. Tu nejūti? Paskaties uz cilvēkiem, kas to spēlē. Viņu sejā būs rakstīts lepnums par to, ka viņi rada, ka viņi spēj izpildīt šo skaņdarbu, diženāko no pašiem diženākajiem. Nē, nesatraucies, es nezaimoju Bēthovenam, Šopēnam vai Čaikovskim.. Bahs vienmēr spēs mani aizraut. Bet Led Zeppelin ir radījis to, kas nevienam nav izdevies - dzīvi, jaunību un laimi iedvest šajās minūtēs, kas reizē skan kā sātana lāsts un baznīcas svētākās skaņas.

Kāpnes uz debesīm. Vai tu zini, kas mūs pa tām uzkāpjot sagaida? Laime vai iznīcība? Dzīve ir šīs kāpnes, pa tām ir jāskrien, jākāpj, jāklumburo - arī paklūpot - varbūt pat jārāpo un jāsabrūk, uz brīdi atvelkot elpu, bet pats skaistākais ir tas, ka mēs to darām nezinot, kas gaida augšā. Esmu gatava spert nākamo soli.

Pietiekami šim brīdim.

Viņa gaidīja. Gaidīja brīdi, kad viņš sāks viņā klausīties, brīdi, kad viņš beigs pievērst uzmanību tikai un vienīgi sliktajām lietām, bet pamanīs to, kāda viņa ir izaugusi. "Tu jau esi liela, mācies sakopt apkārtni un iemācies dzīvot un mācīties," viņš teica. Viņas pelēkajās acīs mirdzēja aizvainojuma asaras, kad viņa, gribēdama parādīt viņam kaut ko jaunu, saņēma tikai komentārus par to, kas viņā nav labi. Viņa bija aizvainota, ļoti. Krūtīs brieda kamols, pamazām auga neticība, viņa negribēja vairs viņu redzēt. Viņš nemēdza teikt labu, tikai izdarīja visu, ko viņa lūdza, bet paši svarīgākie vārdi pār viņas lūpām nekad nenāca. Viņa krāja to visu, klusējot pacieta visu, ko viņš viņai pārmeta. Viņai sāpēja, bet viņa centās visu laist gar ausīm, gan apzinādamās, ka nekur tālu tas neaizskrien, bet paliek turpat iekšā. Viņas sirdī, kas, likās, tūliņ lūzīs, ja viņa kādam to neizteiks. Tomēr viņa mīlēja viņu. Mīlēja viņu par spītim, ka vairs negribēja ar viņu runāt, par spīti tam, ka katru reizi bailēs sarāvās, kad viņš ienāca viņas brīdī. Jo viņa bija radoša, nespēja uzturēt kārtību, toties viņš bija pedantisks pesimists, kurš gribēja, lai viņa lec pēc viņas stabules.

Viņš nekad neizteica komplimentus, viņam nepatika viņas hobiji, tāpēc viņš centās vēl piemest klāt citus veidus kā aizpildīt laiku. Viņa ticēja, ka viņš viņu mīl, bet viņš nekad to neteica. Viņai pietrūka viņa, īstā viņa, kurš bija viņu mīļojis, kurš viņu bija mīlējis, pirms piedzima mazais. Mazais, kurš tagad aizņēma visa viņa uzmanību, labās emocijas. Viņa vairs nebija viņa mazā meitiņa un šķita, ka nekad arī vairs nebūs. Ja vien viņa nekļūs par perfektu cilvēku, bet viņa nevēlējās. Viņa gribēja būt viņa pati. Nevis viņa plastikas kaudze, kuru izveidot pēc sava parauga. Bet sarūgtinājums.. tas palika. Tas vēl joprojām krājās viņā, asaru veidā izlauzdamies ārā pašos nepiemērotākajos brīžos. Viņa vēlējās tikt prom no viņa. Un viņš šķita attālināmies, kaut gan bija tepat, aiz sienas.  

Vai tu dzīvo, vai tu mirsti, vai tu asiņo fantāzijai?

Vai tu jūti manus vārdus, pirms tie ir nākuši pāri lūpām? Vai tu dzirdi manu sirdi, kad tā klusi pukst tur pat tev pie auss? Nostājies man aiz muguras, satver galvu savās plaukstās. Ļauj nagiem noskrāpēties gar vaigiem, atstājot tajos zīmes. Piekļauj pirkstus vaigu kauliem, jo tieši tur ir to vieta, vai tad ne? Piekļauj savu augumu manam, ļauj man izbaudīt tavu saraustīto elpu, ļauj sajust muskuļus saspringstam zem ādas, tad pēdējā mirklī tos atslābinot, jo tev ir bail. Tu baidies mani zaudēt, kaut sen vēlies, lai manis vairs nebūtu. Bet vairāk par visu tevi biedē šī smaka, šis nāves smārds, kas jau ir pacēlies gaisā, iekļūstot ikvienā mūsu šūnā. Ļauj man to izgaršot, tā, it kā tas būtu vissaldākais vīns. Un tas ir. Jo nekad tas man nespēs sagādāt lielāku prieku kā redzēt, ka tu zaudēji. Tu zaudēji derības, kuras mēs noslēdzām neizrunājot nevienu pašu vārdu, neizdvešot nevienu skaņu. Likmes tika liktas mēmi, skatieni sastopoties noteica cenu. Es jutu, tu man vēlējies iekliegt sejā, ka es nespēšu. Bet tu vīlies. Es spēju. 

Spogulis ir nolikts man priekšā, es redzu tavu seju, nespējot apspiest smaidu. Tu tīrīsi šo spoguli no manām asinīm, apzinoties, ka to saldi sāļā smarža būs iesūkusies tevī mūžam. Naids, kas akli kvēlo tavās acīs, palielina manu uzvaras saldmi. Uzvara vienmēr bija bijusi mana. Tu zināji, uz ko paraksties, bet piekriti, jo tu cerēji, kaut gan pazīsti mani. Nodari to, pārbaudi vai pēdējā mirklī neredzēsi sāpes manās acīs. Neredzēsi. Es tev apsolu. Aptver ciešāk ar plaukstām manu galvu, ļauj adrenalīnam saindēt gaisu manās plaušās un izdari to. Tu nespēj dzīvot bez manis, es zinu. Tu nekad nespēsi mani aizmirst. Izdari to. Liec maniem kakla skriemeļiem skaļi nokrakšķēt, lai tie iziet no vietas un nekad vairs neliek tev izjust šīs emocijas. Izdari to. Ielej pēdējo lāsi savā indes kausā, ko maz pamazām abi pielējām. Jo šī spēle jau ir zaudēta. 

Nāve nav risinājums. Nāve nekad nav risinājums. Mēs spēlējām - tu zaudēji. Man jāmirst, bet es izjūtu gandarījumu. Tu nožēlosi savu zaudējumu. Tu nožēlosi mani. Tu nepiedosi, ka iesaistījies spēlē. Jo patiesībā jau visi zina, ka uzvarētājs vienmēr ir tikai viens.

Es. 

Krakšķis.

Ja tava dvēsele ir tukša, tad šī dziesma to aizpildīs.

Es nezinu. Šie iespaidi mani dara vai traku. Nevis iespaidi, bet sajūtas. Pārpilnā sirds, tikai ieslēdzot šo vienu dziesmu, vienu dziesmu, it kā pēc kuras es būtu lūkojusies visu šo laiku. Pilda dvēseli, nevis ar prieku vai pacilātību, bet ar kaut ko skumīgu, smagumu.

'Indiāņi ir jākolonizē', viņi brēc. Mana sirds vai plīst, saprotot, ka viss, ko es esmu lasījusi ir patiesība. Rezervātos viņi mirst. Kā suņi, kuri līdz pēdējam mirklim cer, ka viņus izglābs, ka pateiks, ka tas bija tikai joks. Bet nav. Viss ir pa īstam.

Balets. Divas pasaules no četrām mani neuzrunāja. Trešā lika iedzirkstīt smieklu uguni lūpās, bet ceturtā sagrāva. Norna. Puantes, nostieptie pirkstgali un plīvojošās matu cirtas. Norna. Likteņdieve, kurai cilvēka dzīves izdzēšana un iedvešana šķiet tikai spēle un izklaide.

Norna ir neparedzama un dominējoša. Viņa nepielūdzami seko gan savam dzinulim radīt un iznīcināt, gan arī izpauž savu vēlmi un vājību uz piedzīvojumiem. Iesaistot savās kārdināšanas spēlēs, viņa izaicina cilvēkus sacelties pret savu likteni. Bet cilvēku uzvaras nav ilgstošas, jo viņu mūžs ir ierobežots.

Pavasarī neviena pastaiga nav par īsu.

Tik grūti. Smagi. Tas nospiež un reizē arī nelaiž vaļā. Gribu teikt, bet vārdi nenāk pār lūpām. Iespaidi. Daudz iespaidi. Pārāk daudz. Man ir ko teikt, bet nespēju to uzrakstīt. Bet gribu kaut ko apsolīt. Centīšos. Būšu centusies. Nedēļa un nedaudz vairāk. It kā neliels laiks. Bet pārskats, kas jauksies kopā būs haotisks. Apsolu. Nenosodi mani, nesit, ka vēlos būt tev līdzās. Nesavelc lūpas, dzirdot, ka gribu atpakaļ uz kalniem. Tu nesapratīsi, bet es to jutīšu. Bet vai tam ir jēga? To es nezinu. Neviens to nezina. 

Braucot augšā ar gondolu es ieraudzīju Vekslu. 

Egļu galotnes, zaļi baltas, dūrās debesīs, kāgribēdamas pāršķelt pelēkos mākoņus un izbirdināt no tiem vairāk sniega. /Ēna. "Patrons: Veksla."

Liegas sirds trīsas, lūkojoties naksnīgajās, tumšajās eglēs, kurās slēpās noslēpumi. Pārņēma miers. No prāta kā ar lietus aizskalots pazuda viss satraukums, acis kā pielīmētas ainavai, kas atklāja iemeslu, kāpēc es rakstu. Kāpēc es radīju šo pasauli. Kāpēc tas liek uz manām rokām uzmesties zosādai. Pat vāciskās čalas fonā bija piemērotas šim klusumam. Cimds ar roku. Viss savās vietās. Kluss piepildījums. 

 

Pavasarim neviena pastaiga nav par īsu. 

Bet man norāva pastaigu. Norāva to pavasara daļiņu no ādas, kura tagad cieši ieslēgta man sirdī. Vai ir kāda nozīme - kur? Vai jāuzdod jautājums - kāpēc? Es to sajutu! Maigais vējš glāstīja manu ādu, skatiens pievērsts mežam tālumā. Pavasaris. Nebija nozīmes, ka blakus dārd lielceļš, sirds atdevās siltumam, pavasara smaržai un burvīgajam skatam. 

Man neizdodas. 

Vārdi, tik banāli un reizē neko neizsakoši. Sāpes, no sirds izraujot Tirolu. Vai kāds spēj palīdzēt? Ietērpt jau gaistošās sajūtas vārdos, tad tās palaist pa vējam, neapgredzenotas, lai plūst. Lai lido. Atklāj citiem savu būtību. Nepazaudē sevi.

Man tevis pietrūkst. No rīta un vakarā. Ikreiz kad pamostos. Bet šķiet, ka nav tā vērts. 

Slima suņa murgi. Vai varbūt kaķa. Es nejūtu sevi, tāda sajūta, ka visā skatītos no malas. Galvu plēš pušu, termometrs draudīgi pīkst un degunā ietriekušies asi asmeņi, kas liek šķaudīt katru mīļu brīdi. Es vairs nesaprotu, ko pati daru. Nupat sabļāvu uz tēvu, vārdi, kam vajadzēja palikt iekšpusē iznāca laukā. Viegli. Skaļi. Nekas traks. Šoreiz ne. Bail, kā būs tālāk. Māsai atdevu zāles. Viņai tās tagad nepieciešamas. Es jūtos kā apreibusi no kaut kā. Savādi.

Dorians Grejs vēl joprojām manā atmiņā kā dzīva bilde. Tagad es saprotu. Tagad es redzu. Acu priekšā viss zib, iespaidi nezūd. Tikai filma, bet man vajag grāmatu. Es uzliku vārīties ūdeni, bet aizmirsu uzliet tēju. Apmulsums. Sajukums. Vai kāds spēj man palīdzēt? Uz rokas vēl joprojām apaļi nospiedumi no guašu vāciņiem, kuri vakar brīvi mētājās man uz galda. Rīt atkal jādodas uz skolu. Man bail. Vēl nedēļa. Un tad prom. Palīdziet man kāds.