Pavasarī neviena pastaiga nav par īsu.

Tik grūti. Smagi. Tas nospiež un reizē arī nelaiž vaļā. Gribu teikt, bet vārdi nenāk pār lūpām. Iespaidi. Daudz iespaidi. Pārāk daudz. Man ir ko teikt, bet nespēju to uzrakstīt. Bet gribu kaut ko apsolīt. Centīšos. Būšu centusies. Nedēļa un nedaudz vairāk. It kā neliels laiks. Bet pārskats, kas jauksies kopā būs haotisks. Apsolu. Nenosodi mani, nesit, ka vēlos būt tev līdzās. Nesavelc lūpas, dzirdot, ka gribu atpakaļ uz kalniem. Tu nesapratīsi, bet es to jutīšu. Bet vai tam ir jēga? To es nezinu. Neviens to nezina. 

Braucot augšā ar gondolu es ieraudzīju Vekslu. 

Egļu galotnes, zaļi baltas, dūrās debesīs, kāgribēdamas pāršķelt pelēkos mākoņus un izbirdināt no tiem vairāk sniega. /Ēna. "Patrons: Veksla."

Liegas sirds trīsas, lūkojoties naksnīgajās, tumšajās eglēs, kurās slēpās noslēpumi. Pārņēma miers. No prāta kā ar lietus aizskalots pazuda viss satraukums, acis kā pielīmētas ainavai, kas atklāja iemeslu, kāpēc es rakstu. Kāpēc es radīju šo pasauli. Kāpēc tas liek uz manām rokām uzmesties zosādai. Pat vāciskās čalas fonā bija piemērotas šim klusumam. Cimds ar roku. Viss savās vietās. Kluss piepildījums. 

 

Pavasarim neviena pastaiga nav par īsu. 

Bet man norāva pastaigu. Norāva to pavasara daļiņu no ādas, kura tagad cieši ieslēgta man sirdī. Vai ir kāda nozīme - kur? Vai jāuzdod jautājums - kāpēc? Es to sajutu! Maigais vējš glāstīja manu ādu, skatiens pievērsts mežam tālumā. Pavasaris. Nebija nozīmes, ka blakus dārd lielceļš, sirds atdevās siltumam, pavasara smaržai un burvīgajam skatam. 

Man neizdodas. 

Vārdi, tik banāli un reizē neko neizsakoši. Sāpes, no sirds izraujot Tirolu. Vai kāds spēj palīdzēt? Ietērpt jau gaistošās sajūtas vārdos, tad tās palaist pa vējam, neapgredzenotas, lai plūst. Lai lido. Atklāj citiem savu būtību. Nepazaudē sevi.

Man tevis pietrūkst. No rīta un vakarā. Ikreiz kad pamostos. Bet šķiet, ka nav tā vērts.