Man kabatā skrien mākoņi balti.. Sniegavīri vēl neuzveltie.

Glāze vīna. Tumši sārts, kvēlam rubīnam līdzīgs vīns. Tas tiek ceremoniāli pasniegts uz galda, to bauda cildinot. Par vislabāko vīnu esot jāmaksā visdārgākā cena. Par vīnu, kas maksā vairākus tūkstošus. Par vīnu, kas raudzēts vairākus desmitus gadu, kuru nopirks par milzīgu naudu un tad apglabās. Sārtā saulrieta dvesma, smaržu buķete un garšas dārgumi tiks apglabāti pagrabā. To neizvilks. Tas netiks dzerts, jo ir tik vērtīgs. Tomēr tad, kad to atkorķēs un ar ūdenskritumam līdzīgu skaņu ielies tīrajā glāzē, apreibums būs īslaicīgs. Vājais prieks par daiļumu, kurā acu skatiens grims nenoslīkstot. Garšas baudījums, kas liek kārpiņām sajūsmā ietrīsēties. Dvesma, sajūtot šķidrumu sev mutē. Tumšsārtā vīna pudele izdalīta visiem. Procesam pievērsta lielāka uzmanība, nekā dzērienam. Vīns ir īpašs. Jēzus Kristus spēja pārvērst ūdeni vīnā. Vīns esot dievu asinis, notecinātas un sniegtas cilvēkiem baudīšanai. Lai viņi justu, kādas dzīres notiek paradīzē un pēc tās tiektos. Vīns ir skaists. Daiļais rubīns, izkausēts un ieliets glāzē, dzidrs kā pati nevainība. Vīns ir nešķīsts. Vīns ir bauda. Bauda, ko daudzi aizmirst.
No vīna patiesībā ir jāapreibst. Tas ir jāizjūt. No lēta vīna, no dārga vīna, kā vara bieži vien tiek aizmirsta galējībās. Vīns ir kā pats nelabais, tas ir kas pārdabisks. Saules spēks un vasaras krāšņums. Tā ir ambrozija, kuru nobaudīt ir grēks. Bet tas tiek sniegts. Jāizbauda. Nevajag klišejām ļaut pārmākt vīnu. Nevajag ceremonijas. Nauda ir līdzeklis, kā nopirkt pacilātību, prieku. Pacilātība un prieks nav domāti, lai tos noliktu putekļainā pagrabā. Vērtības jāizbauda. Atkorķē pudeli... Ielej vīnu glāzē. Priekā!