Kāpēc šķiet, ka laika ir par daudz un nepietiek? Kāpēc gribas rakstīt, bet iedvesma vairs neapciemo? Un tā pavisam savādā sajūta, kad es šodien vēlos šo rakstīt, tad palasu... Un to ieraugu. Citiem vārdiem, citās notīs, citiem vārdiem, bet meldijas vēstījums ir tas pats.
Sāk likties, ka iepriekš tas nāca tik viegli. Rakstīt un rakstīt, un rakstīt. Bezjēdzīgas lietas, lomu spēles un skolas lietas. Stāstus un mirkļa uzplaiksnījumus. Tagad tas viss šķiet sarauts. Ne es vairs ar prieku iegrimstu grāmatu lapaspusēs uz veselām, brīnišķīgām dienām, ne es vairs spēju atbildēt lomu spēles, ne es rodu spēku stāstiem vai šim te...
Manī ir miljons emociju, bet tomēr nulle. It kā viss ir, bet tukšums gruzd. Un mēness tikai aiz loga mirdz, bet es esmu sākusi runāt tiešā tekstā. Kur palika sapnis? Kur tā burvība? Kur skaistie salīdzinājumi un tēlainā noslēpumainība?
Pasaule vēl joprojām griežas. Tikai es te stāvu, nesaprotot kāpēc es atrodos tur, kur es atrodos un kāpēc es daru to, ko es daru. Un nedaru.