Klusuma dziesma

Klusums, tas ir kaut kas ļoti maģisks. Katru reizi citādāks, reizēm arī savādāks, bet tomēr - tas ir īpašs. Katrs cilvēks klusumu izjūt pa savam. Kādam tā ir sēdēšana tukšā mājā bez mazākās sakņas, citam tas ir prāta mēmums klusas lapas priekšā. Man? Jūs jautājiet: kas klusums ir man? Man klusums var būt viss un nekas. Klavieres ar pārgrieztām stīgām. Taustiņi, kas tiek spēlēti, bet neatskan ne nots. Ārējs mēms un kliedzošs klusums. Lasot cita acīs vai melodiju, kamēr pār lūpām nepārveļas ne vārds.

Es izeju uz balkona, ārā ir tumsa. Nakts vidus un tikai laternas mani mirkšķina ar savām oranžajām gaismām. Ēkas ietinušās nakts plīvurā un snauž, kamēr logi miegaini ielaiž dzestro gaisu, ieaijādami savus iemītniekus vēl dziļākā miegā. Bezvējš, koku zari, vieglas sarmas pārņemti, vārgi viz zvaigžņu gaismā. Stāvu, visapkārt valda miers, taču ne pilnīgs. Blakus esošajā ostā dun kravas vilcieni, sāpīgās nopūtās izkraujot ogles. Tāds kā sapnis, mūžīgs mirklis, kas var beigties ar vienas, naksnīgi apmaldījušās mašīnas parādīšanos. Vagonu trokšņi ir tikai kā fons, jo patiesībā visur valda klusums.
Klusums ir manī, tas ir tik veldzējošs, ka parādās vēlme to visu iemūžināt. Kaut kā, vai tas vispār ir iespējams? Vai kliedziens nakts tumsā pārtrauktu šo brīvību, vai balss skaņa klusi neizčākstētu šajā savādajā klusumā. Tramvaji jau sen ir aizmiguši parkos, sliedes knapi samanāmas, taču šī burvība mani mierina. Spirgts miers, jūtoties kā vienīgajai dzīvajai būtnei uz pasaules.
Nezinu kā, nezinu kāpēc, bet vienā brīdī tas lēni izgaist, līdz ar pirmās skaņas parādīšanos, līdzīgi kā mākoņa maliņa pie skaidras debesmalas. Un viss. Mirklis ir zudis. Un es vairs nejūtu klusumu.

Saule, kas ar saviem stariem vairs nespēj sildīt, gluži kā žēlabās apspīd cilvēku ikdienas gaitas. Pūlis, pilna vecpilsēta kādā brīvdienā. Gaisma atspoguļojas no logu stikliem, cilvēku burzmas raibums slīd man garām, visi kaut kur steidzas, visiem kaut kur jāiet. Smiekli un čalošana paslīd man garām, kamēr es tikai lēni speru soļus, nekā no tā nedzirdēdama. Viss plūst man gar ausīm, kā tādas nesvarīgas ziņas vai slikti noregulēts radio. Taču manī iekšā ir klusums.
Es jūtu kā senatnīgās ēkas klusi noskatās, mēmi lūkodamās uz cilvēkiem un sevī turēdamas visus tos stāstus, visas savas atmiņas un piedzīvojumus. Tas ir tas brīdis, kad es jūtu, kad es dzirdu visas šīs senās nopūtas klusumā. To var saklausīt vieglā dēļu čīkstoņā, kad vējš pagrabina jumtu vai aizcērt durvis. Ir jāprot tikai saklausīt kā klusums runā. Visi to prot, bet ir tādi, kas baidās. Aizmālē ausis ar ikdienišķām lietām un skaņām, kaut paši sev prātā domā skaļas domas, lai novērstu to klusumu, kas spēj pastāstīt tik daudz.
Stāvu kādā jaunā ēkā ar lielu vestibilu, nedzirdu ne skaņas. Tomēr visapkārt virmo tādas kā nojausmas, nesaprasti čuksti, no kuriem var pārskriet skudriņas pār kauliem. Taču tad, kad šķiet, ka esmu jau sākusi saprast, kāds ierodas. Iekliegdamies atnāk bērni ar saviem vecākiem. Un viss. Mirklis ir zudis. Un es vairs nejūtu klusumu.

Es bieži izjūtu spiedīgu nepieciešamību, nepanesamu vajadzību pēc klusuma. Ieslēgties kaut kur, lai es nedzirdētu ne skaņas. Uzgriezt skaļāk mūziku, lai apklusinātu savas domas. Iegrimt un paslēpties kādas grāmatas lapaspusēs, lai novērstos no trokšņa, kas valda visapkārt. Vienkārši, kaut tagad, kad, lasot šīs rindas, domas ir tikai pievērsušās tām, vai tad tas nav mirklīgs klusums? Tāds nedaudz savāds, nu jau pavisam gaistošs. Bet pavisam noteikti vajadzīgs. Lai spētu uz brīdi palikt vientulībā tikai ar sevi. Kuššš....