Pavasarī neviena pastaiga nav par īsu.

Tik grūti. Smagi. Tas nospiež un reizē arī nelaiž vaļā. Gribu teikt, bet vārdi nenāk pār lūpām. Iespaidi. Daudz iespaidi. Pārāk daudz. Man ir ko teikt, bet nespēju to uzrakstīt. Bet gribu kaut ko apsolīt. Centīšos. Būšu centusies. Nedēļa un nedaudz vairāk. It kā neliels laiks. Bet pārskats, kas jauksies kopā būs haotisks. Apsolu. Nenosodi mani, nesit, ka vēlos būt tev līdzās. Nesavelc lūpas, dzirdot, ka gribu atpakaļ uz kalniem. Tu nesapratīsi, bet es to jutīšu. Bet vai tam ir jēga? To es nezinu. Neviens to nezina. 

Braucot augšā ar gondolu es ieraudzīju Vekslu. 

Egļu galotnes, zaļi baltas, dūrās debesīs, kāgribēdamas pāršķelt pelēkos mākoņus un izbirdināt no tiem vairāk sniega. /Ēna. "Patrons: Veksla."

Liegas sirds trīsas, lūkojoties naksnīgajās, tumšajās eglēs, kurās slēpās noslēpumi. Pārņēma miers. No prāta kā ar lietus aizskalots pazuda viss satraukums, acis kā pielīmētas ainavai, kas atklāja iemeslu, kāpēc es rakstu. Kāpēc es radīju šo pasauli. Kāpēc tas liek uz manām rokām uzmesties zosādai. Pat vāciskās čalas fonā bija piemērotas šim klusumam. Cimds ar roku. Viss savās vietās. Kluss piepildījums. 

 

Pavasarim neviena pastaiga nav par īsu. 

Bet man norāva pastaigu. Norāva to pavasara daļiņu no ādas, kura tagad cieši ieslēgta man sirdī. Vai ir kāda nozīme - kur? Vai jāuzdod jautājums - kāpēc? Es to sajutu! Maigais vējš glāstīja manu ādu, skatiens pievērsts mežam tālumā. Pavasaris. Nebija nozīmes, ka blakus dārd lielceļš, sirds atdevās siltumam, pavasara smaržai un burvīgajam skatam. 

Man neizdodas. 

Vārdi, tik banāli un reizē neko neizsakoši. Sāpes, no sirds izraujot Tirolu. Vai kāds spēj palīdzēt? Ietērpt jau gaistošās sajūtas vārdos, tad tās palaist pa vējam, neapgredzenotas, lai plūst. Lai lido. Atklāj citiem savu būtību. Nepazaudē sevi.

Man tevis pietrūkst. No rīta un vakarā. Ikreiz kad pamostos. Bet šķiet, ka nav tā vērts. 

Slima suņa murgi. Vai varbūt kaķa. Es nejūtu sevi, tāda sajūta, ka visā skatītos no malas. Galvu plēš pušu, termometrs draudīgi pīkst un degunā ietriekušies asi asmeņi, kas liek šķaudīt katru mīļu brīdi. Es vairs nesaprotu, ko pati daru. Nupat sabļāvu uz tēvu, vārdi, kam vajadzēja palikt iekšpusē iznāca laukā. Viegli. Skaļi. Nekas traks. Šoreiz ne. Bail, kā būs tālāk. Māsai atdevu zāles. Viņai tās tagad nepieciešamas. Es jūtos kā apreibusi no kaut kā. Savādi.

Dorians Grejs vēl joprojām manā atmiņā kā dzīva bilde. Tagad es saprotu. Tagad es redzu. Acu priekšā viss zib, iespaidi nezūd. Tikai filma, bet man vajag grāmatu. Es uzliku vārīties ūdeni, bet aizmirsu uzliet tēju. Apmulsums. Sajukums. Vai kāds spēj man palīdzēt? Uz rokas vēl joprojām apaļi nospiedumi no guašu vāciņiem, kuri vakar brīvi mētājās man uz galda. Rīt atkal jādodas uz skolu. Man bail. Vēl nedēļa. Un tad prom. Palīdziet man kāds.

Man kabatā skrien mākoņi balti.. Sniegavīri vēl neuzveltie.

Glāze vīna. Tumši sārts, kvēlam rubīnam līdzīgs vīns. Tas tiek ceremoniāli pasniegts uz galda, to bauda cildinot. Par vislabāko vīnu esot jāmaksā visdārgākā cena. Par vīnu, kas maksā vairākus tūkstošus. Par vīnu, kas raudzēts vairākus desmitus gadu, kuru nopirks par milzīgu naudu un tad apglabās. Sārtā saulrieta dvesma, smaržu buķete un garšas dārgumi tiks apglabāti pagrabā. To neizvilks. Tas netiks dzerts, jo ir tik vērtīgs. Tomēr tad, kad to atkorķēs un ar ūdenskritumam līdzīgu skaņu ielies tīrajā glāzē, apreibums būs īslaicīgs. Vājais prieks par daiļumu, kurā acu skatiens grims nenoslīkstot. Garšas baudījums, kas liek kārpiņām sajūsmā ietrīsēties. Dvesma, sajūtot šķidrumu sev mutē. Tumšsārtā vīna pudele izdalīta visiem. Procesam pievērsta lielāka uzmanība, nekā dzērienam. Vīns ir īpašs. Jēzus Kristus spēja pārvērst ūdeni vīnā. Vīns esot dievu asinis, notecinātas un sniegtas cilvēkiem baudīšanai. Lai viņi justu, kādas dzīres notiek paradīzē un pēc tās tiektos. Vīns ir skaists. Daiļais rubīns, izkausēts un ieliets glāzē, dzidrs kā pati nevainība. Vīns ir nešķīsts. Vīns ir bauda. Bauda, ko daudzi aizmirst.
No vīna patiesībā ir jāapreibst. Tas ir jāizjūt. No lēta vīna, no dārga vīna, kā vara bieži vien tiek aizmirsta galējībās. Vīns ir kā pats nelabais, tas ir kas pārdabisks. Saules spēks un vasaras krāšņums. Tā ir ambrozija, kuru nobaudīt ir grēks. Bet tas tiek sniegts. Jāizbauda. Nevajag klišejām ļaut pārmākt vīnu. Nevajag ceremonijas. Nauda ir līdzeklis, kā nopirkt pacilātību, prieku. Pacilātība un prieks nav domāti, lai tos noliktu putekļainā pagrabā. Vērtības jāizbauda. Atkorķē pudeli... Ielej vīnu glāzē. Priekā!

Kāds Tev ar ēnu meta, no Tevis gaisma krīt.. Tu nemaz to nejuti, tikai nokaunies. 

Vāze. Ietriec to sevī. Iekliedzies. Kļūsti pārbiedēts līdz nāvei. Nomet to. Tā, lai saplīst. Tā, lai kristāla šķēpeles kā asākie asmeņi sašķīst un sadur rozes, baltas un asins sarkanas. Tūkstošiem mazu ziedlapu, asins lāses un jūtas. Kristāla atspīdums, atrisusi dzīvība. Izdzēs to. Kailām kājām pārbrien tam visam pāri. Jūti ziedu kliedzienus, redzi kā skaistuma karalienes vīst Tev zem pēdām. Sajūti asās šķembas ieduramies maigajā ādā un izjūti sevi. Dzīvība. Tā dziest. Tā tiek samīdīta zem Tavām kājām, asinīm sajaucoties ar ūdeni, kas bija ziedu dzīvības sula. Tu to izdzersi. Tu to sajutīsi. Tu jutīsi rozes pieskārienu savām lūpām. Pārtopi. Kļūsti par sārto sargeņģeli. Kļūsti par jauno daiļumu, rīta dvesmu, kas priecēs. Esi Tu pati. 

Gaisma krīt, viegli kā drēbes no tevis nost. Savādi, ka cits par tevi smej un gudri smīn..

Vispateicīgākā dvēsele pasaulē ir suns. Tas mīlēs tevi par spīti tam, ka Tu aizmirsīsi iebērt tam ēst. Tas ierušināsies tavā gultā pat tad, ja būsi visu dienu to turējis ārā. Klusi pacietīs Tavus rājienus par piečurāto paklājiņu, kaut arī tieši Tu nepamodies laicīgi, lai izvestu to ārā. Suns mīl tevi par to, ka mēdz tam pamest gumijas bumbiņu vai priecīgi sasveicinies, kad ierodies mājās. Tas līdzjūtīgi smilkstēs, kad apskausi to un izplūdīsi asarās. Tas ir tavs labākais draugs. Suns neskaita.

Tas ir skaistākais, ka mīlestība neprot skaitīt. /I. Ziedonis


Mīli mani. Mīli sevi. Mīli suni, pašu nesavtīgāko mīlētāju pasaulē. Sunim nevajag zelta gredzenus, mašīnu, lielu māju vai zīda kleitu. Novērtē to, ka suns nav kā ietiepīga sieva vai mīļākā, kuras prasa daudz un spēj aiziet. Suns paliks. Tas būs uzticīgs un nedzers. Nerunās pretī. Tas būs tavs līdz nāvei. Ja vien tu neliksi tam pazust savām rokām. Mīli suni.

Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. /I. Ziedonis


Lai cik savādi nebūtu, bet mana Zvaigzne vēl nav nokritusi. Tā klusi, aukliņā iekārta, šūpojas zem krāšņā bezdibeņa - pasaules. Tā gaida, kad es izteikšu savu lielo vēlmi, to, kuru tā nespēs nepildīt, un aizšausies Visumā kā viskrāšņākā Zvaigzne, kas jebkad redzēta. /Ēna 

Cik ironiski - citēt sevi. Bet ko darīt, ja tu nespēj atrast labākus vārdus kā tos, kas nākuši no sevis pašas? Un ja es liktu bez atsauces, tad kā gan lai tas stāv kā ierāmējums? Ja tu nejūti sevi, tad kā gan vari stāvēt pasaules plašumos? Jūti sevi. 

Mūzika manai dienai. 

Kāds Tev ar ēnu meta, Tu to nejuti. Cik savādi gaisma krīt, savādi..

Tie saka, ārā ir marts. Es neticu. Tie saka - Nu jau būs pavasaris! Es neticu. Parādiet man pavasari, noplūciet no kokiem pirmās, vārās lapiņas, kuras ir gatavas pirkstos izšķīst, atstājot uz tiem tikai sulu, miklu kā asinis. Dodiet man iemeslu smaidīt, redzot sauli virs apvāršņa pamostoties un, ļaujat tai ieraudzīt pavasari! Ļaujiet putniem atmosties no ziemas miega, dodiet tiem iemeslu sāk savus juceklīgos treļļus, pēc kādiem trīs un jūk prātā mana sirds. Ļaujiet tiem tur, trīs bērziem manā pagalmā, savus vecos, noliekušos zarus pārvērst par vēja slotām, kas čaukstot pieskandinās apkārtni. Ļaujiet man būt man. 

Fonā skan sirds mūzika, bet nespēju to ievietot šeit. Varbūt vēlāk. Kad zināšu precīzi.