Verdošs ūdenskritums.
Skaņu lietus, atbalsojoties ieved nenoteikti sapņainā valstībā.
Lociņš pār stīgām un vijoles sirds to nepaspēs.
Mīlestība pār visu, bet septītajās debesīs tā neieved.
Kāpēc tik klusi?
Vai jēga no jautājuma, ja atbildes nav?
Tās nav un nebūs, kamēr pūlis saspringts gaidās.
Applausi, sastinguši gaisā, tā arī neatskan.
Mākslinieka asaras, mūzikas dvēsele.
Vijoles forma, kā spīgana un sirēna, kura neredz.
Kuru neredz.
Koks, tas ir tikai koks, mierinājums, kuru nesniedz.
Vai tas bija jautājums, ja balss pusceļā apklusa?
Nē, nē.

Neļauj izgaist sapnim, kas tevi saista.
Kā miglas pārklāts lauks tas skumjas raisa.
Reiz pienāks brīdis, kad ūdens lāses kritīs.
Un šis īsais mirklis tik mūžīgs šķitīs.

Kas laiku pārvērta mūžībā? pie auss čukst sirdsapziņa.
Tik saule raudoša paver mākoņus mazā spraudziņā.
Tikai sirds kā sasalusi un sastingusi gaidās.
Tā atraidījuma, skumju un neveiksmes baidās.

Smags priekškars liek pazust skatam uz pasauli.
Jebšu tas tur ir bijis vienmēr.
It kā radot nelielu un patiesu atsauksmi.
Uz to aklumu, kas acīs skaidrības vietā.

Nevajag aizmiegt acis patiesības priekšā.
Citādi tā aizbēgs tālu prom pati no sevis.
Neļauj nevienam ievilkt sevi visu iekšā.
Ja krūtīs smeldzoša sirdsapziņa liek bēgt, nevis.

Palikt un sargāt mirkli mūžību.

Sapņu skābe

Uzkrita pirmais sniegs, un tas nokusa. Pie manis atnāca atklāsme, bet tad tā aši nozuda. Kā viegls un rēns rīta vējiņš mani apšalca rudās koku lapas, kuras plosīja vētra. Bērzs ārā pie loga noskuma, jo ziemeļu rota bija prom. Smags darbs nes smagus augļus. Taču vai visi spēj šos augļus panest? Nekad nenovēlēt kādam iegūt augļus, kuri viņa muguru noliec tik smagi, ka seju vairs nevar pacelt pret debesīm. Un tā tās dienas paiet..

Pēterbaznīcas tornis rīta miglā, tas sveicina smagi un lēni. Gailis par tālu, par tālu, lai zelta spīdums atplūstu līdz šejienei un aizsniegtu manas acis. Ne viss, kas spīd, vienmēr būs zelts. Man viss būs kārtībā, kad es to iegūšu... Pulkstenis tikšķ, skaitot savu laiku, kamēr spožie rādītāji lēnina savu gaitu, zobratiem dilstot un cerībām zūdot. Saules gaisma vairs nesilda.

Nevajadzīgi ātri parādījusies, lāsteka lēnām kausēja sevi, ūdens lāses krītot sasitās un nekad vairs neatguvās. Lietai, kas padarīta ātri, var būt ilgas sekas.

Pagātnes elpa

Uguns. Viņš pieskārās viņas ķermenim un automātiski uzmeklēja viņas lūpas. Augums, tvirts un pakļāvīgs zem viņa pirkstiem. Atglaust viņas melnos matus no pieres, ar pirkstiem izsekot slaidajai gurnu līnijai un pievilkt sev tuvāk. Vēl tuvāk. Dzirdēt savu vārdu aizžņaugtā čukstā plūstam pār viņas lūpām un to apklusināt ar dziļu skūpstu. Viņš pasmaidīja. Viņa bija viņa. Viņa piederēja viņam.
Kaisle. Viņai šķita, ka uguns izšaujas cauri viņas dzīslām. Aizvērtām acīm atliekt galvu un iekunkstēties. Ikviens viņa pieskāriens svilināja kā uguns un atstāja nospiedumus viņas dvēselē. Saindēts prāts. Saindēta miesa. Saindēta dvēsele. Viņa nolieca savu galvu pie viņa kakla un iekodās tajā. Ķermenis trīcēja. Noskūpstīt kaklu, atgriezties pie lūpām un nozagt viņa dvēseli. Nozagt viņu. Viņš ieelsās un viņa caur skūpstiem pasmaidīja. Viņš bija viņas. Viņš piederēja viņai.

*********

Miers. Viņš maigi pasmaidīja, ieraugot, ka viņa tuvojas viegliem soļiem. Baltais audums plandīja ap slaido augumu un tumšie mati vējā nedaudz plīvoja, ik pa laiciņam aizsedzot viņas seju. Viņa bija skaista. Viņas lielās acis vienmēr šķita par kaut ko pārsteigtas, bet apaļās lūpas pavērtas smaidā. Viņa bija apburoša. Viņš pastiepa roku viņai pretī un tad klusējot apskāva trauslo augumu. Ieelpoja viņas reibinošo ceriņu smaržu, kas vēdīja katrā viņas kustībā. Viņš sajuta mieru. Viņa bija te. Viņš viņu mīlēja.
Harmonija. Viņa paātrināja soli, tuvojoties vietai, kur viņš viņu gaidīja. Viņa smaids viņu aicināja pie sevis un viņa nespēja tam pretoties. Tumšās, dziļās acis, kuras solīja vienmēr viņu pasargāt un rast atbildes uz visiem viņas jautājumiem. Viņš bija skaists. Neievainojamība tā vien staroja no staltā auguma un gaišie mati, kurus vējš bija sajaucis juku jukām, lika viņam izskatīties pēc maza puišeļa. Viņš bija apburošs. Satvert pastiepto roku un ļaut, lai viņš pievelk viņu cieši klāt. Iesloga sargājošajā tvērienā. Viņa sajuta mieru. Viņš bija te. Viņa viņu mīlēja.




Es pavirzījos tuvāk savam mērķim pa vienu soli. Vienu nolādētu soli un sapratu, ka manā dzīvē nekam vairs nav jēgas. Viss bija sabrucis. Mīņājos uz vietas, jo neredzēju jēgu doties tālāk. Tikai pagriezos pretējā virzienā un pārlūkoju visu, kam esmu gājusi cauri. Lūkojos cauri visai savai dzīvei. Dzīvei, kurai esmu kārpījusies cauri ar visām četrām. Nu tas viss zaudēja nozīmi manās acīs. Viss, kas manās acīs agrāk bija nozīmīgs tagad saira pīšļos un putekļos.

Man acīs sasprāga asaras redzot cik es esmu viena. Tās notecēja pa manu seju un izgrauza tērcīti putekļos, kas bija sakrājušies man uz vaigiem. Sviedros, netīrumos un vienaldzības maskā, kas netika atstājusi manu seju jau vairākus gadus. Pār plecu palūkojos uz savu iepriekš nosprausto mērķi, tas bija pazudis kā ietīts necaurredzamā miglā virs melnā tuksneša – manas dzīves.
Kā bērnu fotoalbums man vienā mirklī acu priekšā pazibēja visa dzīve. Smalkas druskas, stikla lauskas no vesela loga, pa kuru agrāk tika redzama visa mana dzīve. Dzīve, kura kā sašķīdis spogulis vairs nerādīja neko un sīkie gabaliņi grieza kailās pēdas un sirdi kā ass nazis. Nelieli, no veseliem notikumiem izrauti mirkļi, nenozīmīgas sekundes kā kadru virkne paskrēja man gar acīm, visi šie gadi bija kā pāris sekundes. Visi šie gadi, mana dzīve ir kā nenozīmīgs mirklis lielās pasaules esībā. Es biju kā sīks puteklis uz lielā pasaules ceļa. Mani vienā mirklī var aizskalot viena lietus lāse, bet neviens to nemanītu. Es biju daļa no sešiem miljardiem cilvēku, sešiem tūkstošiem tautu. Viena maza daļa no cilvēkiem, kuriem visiem bija vienādas tiesības dzīvot. Bet es vairs savai dzīvei neredzēju jēgas, tā šķita krāsaina, bet bezjēdzīga un pārāk kaila, kā krāšņa, sabrukusi māja, no kuras vairs nekas nepalika apslēpts ziņkārīgo acīm. Tur pat nebija nekā ko redzēt.
Visi ko es agrāk esmu mīlējusi ir mani pametuši, viss ko es agrāk esmu pazinusi ir pārmainījies un visas izjūtas, kuras agrāk esmu jutusi ir mani izslaucījušas tukšu. Tukšu, atstājot gruzdošas sāpes.
Un tagad, kad atslīgu uz vientuļā soliņa parkā, šķita, ka mani ieskauj necaurredzama, balta migla. Es biju zaudējusi dzīves pavedienu. Pavedienu, kurš mani veda cauri miglai. Pavedienu, kuru veidoja notikumi, virknējoties cits aiz cita. Cilvēki, vietas, draugi. Draugi. Draugi, kuri man vienmēr bija šķituši pašsaprotami. Kā tas, ka katru rītu uzlec saule. Es viņus sāpināju. Es viņus pametu.
Ja es nekad nebūtu sekojusi tai varavīksnei, meklējot podu ar zeltu.. Es nogalināju sevi. Savu īsto es. Maz pamazām kā koks, kuram rudenī pa vienai krīt nost lapas. Tās nobira uz zemes, sabirza pīšļos un putekļos. Es atstāju sevi citiem, pretī nepaņemot neko. Pa saujai savas būtības katrā ceļmalas mājā, uz katras taciņas.
Pasaule darbojas kā milzīgs salmiņš – izsūc mani visu un tad sašķaida. Kā tukšu, nevienam nevajadzīgu trauku. Lauskas, tas ir viss, kas no tevis paliek. Lauskas kā puzles gabaliņi, kurus nekad nevarēs salīmēt kopā. Jo kaut kā trūks. Būs izzudusi būtība. Pat sēžot ar līmi rokā nevarēs atcerēties, kas tas bija sākumā. Bilde būs izgaisusi no atmiņas. Pēc vairākiem neveiksmīgiem labošanas mēģinājumiem zaudēt pacietību un mest to pret zemi. Salauzt vēl sīkākās lauskās. Kas sabirzīs. Pīšļos un putekļos.
Bet migla, tā sabiezē vēl biezāka. Ceļš zem kājām izzuda un es attapos purvā. Bez mazākās sajēgas, kur atrodos. Jo zemapziņā jau sen biju apzinājusies, ka mērķis nav tā vērts. Nav vērts to asaru, to sāpju, to cilvēku, kurus zaudēju. Kuri ļāva man aiziet. Kuri ļāva pasaulīgiem mērķiem novērst mani no mērķa.
Kad Dāmokla zobens kritīs, tad es domāšu tieši par viņiem. Un par šo te. Vienu soli, kurš ielaida pēdējo lodi manās trauslajās bruņās. Cik ironiski, ka jāmirst tad, kad esi sapratis savas kļūdas. Jo izvēles nav. Mana būtība un apziņa mani pamet. Citi to sauc par pašnāvību. Es to saucu par pēdējā mirkļa atklāsmi. Jo tā piemeklē tikai pēdējā mirklī. Kad esi jau norijis tableti. Bija jāmaina sava dzīve. Bija. Bet nu jau par vēlu.

Elements

Es esmu ūdens lietū un jūrā.. Gaiss vējā.. Zeme mežā. Un uguns ugunī.. Uguns ugunī. Stihija vētrā. Vētra. Stihija. Es

Vai vajadzēja?

Viņa it kā to visu zināja. Bija savu sirdi noklājusi kārtu kārtām, ar citu padomiem, risinot citu situācijas, lai nevajadzētu salūzt, kad pašai tas viss būtu jādara. Viena pakaļ otrai, visas tās lietas, kurām nevajadzētu notikt, tas viss krājās, tas viss ietina viņas apziņu, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo. Nepieļaut vienu, nedarīt otru.. Taču tie visi bija tikai māņi. Lietas, kuras spēs salauzt viens vienīgs pieskāriens. Domas, kuras atraisīs tikai viens skatiens. Taču apakšā.. sirds no tīra stikla, visplānākā no visiem. Dzirds atveids, kuru reiz paņems rokās un sajutīs. Viņa priecāsies. Taču tad, visas tās kārtas nebūs nekas vairāk kā rēgi. Tad viņas sirds, kaila kā jaundzimis bērns, būs tikai viņa rokās. Un reiz tā nokritīs. Sašķīdīs drumslās, tāpat kā viņa pati. Jo padomi nelīdz.

Nevajag ticēt.

Ātrums. Asaras un elpa aizķērusies kaut kur rīklē. Sārta saule aust, bet nedrīkst. Spārnu švīkstoņa pieņemas spēkā līdz ar satraukumu. Viss. Trīcošas rokas, mirdzošas acis. Bailes. Panika. Bet vai tiešām? Vai viņa nav tikai otrā plāna aktrise mūža izrādē? Vai loma šoreiz nav par smagu? Sirds strauji pukst skaitot pēdējās minūtes, bet viņa nezināja, cik patiesi vai tēloti tas ir. Puanšu purngali spieda pirkstus, un viņa attapa, ka ir nepareizajā izrādē. Taču bija jau par vēlu. Sabrukums.
Jaguārs asiņoja.
Aizbēdz.
Lādiņš.
Mēs zaudējam piesardzību.
Vai tiešām es pazudu?
Iesprūdusi pasaulē, kuras nebūtība ir neredzama.
Atvērt plakstus, kaut jēgas nav.