Mana suņa acis stāsta stāstu

Par vējainām dienām un pastaigām parkā

Par lietaniem vakariem un viņa galvu man klēpī

Par skaļiem prieka rējieniem, kad nākam mājās

Par slapjām bučām, kad viņu sauc par labu puiku

Par nevēlēšanos iet cauri peļķēm un dubļainām ķepām

Par saldām diendusām saulainos stūros

Par mīlestību un sapratni, kad jūtamies slikti

Par milzīgu sajūsmu, kad ierodas ciemiņi

Par mīlestību vienmēr, neatkarīgi no nekā

Mana suņa acis stāsta stāstu un es to gribu klausīties mūžam

 Un tā vienkārši, pāris acumirkļos. Leduspuķes kļūst par rasu un viss ir citādi.

telpā gaudo vējš

ir grūti rakstīt 

ir tik grūti rakstīt, kad iekšas plēš 

un sirds sāp

un tu skaties uz mani 

es gribu rakstīt dzejā

vārdi salst uz lūpām 

vārdi tikai domās 

ne skaļāki par čukstu 

bet papīrs paliek tukšs 

bet dvēsele kliedz un raud

tā grib likt man runāt 

telpā gaudo vējš 

VIŅAI

Ir jāstāv un jāstāv par tiem, 

Kuru dēļ mēs šodien šeit esam 

Kas dāvā, sniedz un dod

Un pretī nelūdz neko. 

Tikai to vien ka mēs esam

Brīvi savā valstī

Garā sirdī un balsī

Kamēr vien mūsu sirds pukst.

Sapņainām acīm pāriet miegs
Tas aizplūst ar tuvējā vēja skrandām
Fantāzijās aizraujas elpa
Negribot atdoties segas skavās

Prātā aprēķinās mērķi
Soļi, kas pārvēršas plānos
Spilvens reizē ciets un mīksts
Galvā jau sienot apavus

Viss tik skaidrs, viss tik tīrs
Ceļš jau lēzena bruģa klāts
Palags saraucies, bet tik gluds
Berž kājas, kuras grib skriet

Nāks rīts un tad arī skries
Pakaļ savas nākotnes dvesmai
Tomēr, kamēr pulkstenis tikšķ
Jācenšas noķert klīstošos sapņus

Varbūt
Ja turēšu acis ciet
Asaras nožūs pašas

Varbūt
Ja turēšu acis ciet
Sāpes izžūs ar tām

Varbūt
Ja turēšu acis ciet
Dzīve aizsteigsies tālāk

Tomēr
Ja turēšu acis ciet
Izvēle nebūs vairs mana

Klusa šalkoņa priedēs
Kļūst skaļāka, kad pienāk tuvāk

Un kas esi tu, kad pienāc tuvāk?
Vai jūra ar zilganiem viļņiem?
Vai pļava ar vijīgām magonēm?
Vai ceļmala ar drukniem ozoliem?
Lai arī kas tu būtu un kur tu dotos 

Nāc tuvāk, pie rokas ņemšu tevi
Un dosimies kaut uz horizonta malu,
Kur soli pa solim, čukstu pa čukstam
Būs klusa šalkoņa priedēs
Kļūs skaļāka, kad pienāk tuvāk

Sapņains skats debesīs un ieelpa
Nodurta galva uz zemi un izelpa
Skaista cerība
Skaudra realitāte

Kāpēc gaiss? Kāpēc skābeklis?
Kā var sāpēt kaut kas, kas nav?
Kā kā viens vārds var apslāpēt visus pašsaglabāšanās instinktus?
Kā viens pieskāriens spēj izraisīt vēlmi visu savu esamību atdot cita rokās?

Kāpēc apziņa melo?
Kāpēc zemapziņa klusē?
Kāpēc epifānija nāk, kad ir jau par vēlu?

Refleksija

Kad vēlies rakstīt, bet vairs to neproti
Kad vēlies runāt, bet vārdi vairs neatstāj muti
Kad vēlies būt pilns, bet zini, ka kāds ir no tevis padzēries
Kad vēlies ticēt, bet trīsreiz pārlasi katru savu rakstīto vārdu
Kad vēlies prast, bet nav spēka mācīties
Kad vēlies būt, bet turpini iet
Kad vēlies redzēt, bet novērsies

Kad vēlies sapņot, bet siena šķiet tik tukša

Vistrakāk ir tad, kad ar mīlestību nepietiek.

Viņa domāja, ka dara to sevis dēļ, bet beigās izrādījās, ka ieguvis ir tikai viņš.

„Tu saki, ka tev pietiek ar savu mīļoto? Ka tev nevajag draugus, pie kā aiziet, kad ir slikti? Es zinu, ka puišiem šķiet – nekad nebūs tik slikti, lai viens otram izkratītu sirdi, turklāt tam ir domāts mīļotais cilvēks... Ko tu darīsi tad, kad tev būs slikti ar mīļoto cilvēku?” Viņa gulēja viņam uz krūtīm un skatījās griestos, kamēr viņš klusēja. Pati to nemaz nezinot, viņa centās viņu kaut kam sagatavot. Kaut kam, kas beigu beigās bija neizbēgams.

„Es nolikšu kameru pretī skaistai meitenei,” kāds teica un novietoja datoru viņas priekšā. Videozvana kvalitāte bija ļoti slikta un vēlāk viņi smējās, ka gandrīz nekādas detaļas miglainajā attēlā nevarēja izšķirt, arī konferences sarunas temats vairs neuzpeldēja atmiņā, bet tomēr tā bija pirmā reize, kad viņi viens otru redzēja. Un tā acīmredzami bija neaizmirstama, kaut arī tobrīd neviens nezināja, kur tā vedīs.

Pēdējais skūpsts bija sirdsšķīstu emociju un sāpju pilns viņiem abiem, bet tas bija arī skaudri skaists. Kāpjot ārā no mašīnas viņa vēlējās, kaut būtu bijusi šo skūpstu sasaldēt uz mūžiem, bet vienīgais, kas bija sasalis – kāda daļa viņas sirds.

Viņas kabatā novibrēja telefons un viņa neapzināti pasmaidīja. Jā, tā bija ziņa no viņa. Labrīt. Viens vārds, kas varēja izgaismot viņas dienu košākās krāsās pat tad, ja viņa to visu laiku centās sev noliegt. Jau vairākus mēnešus viņš neatlaidīgi bija uzturējis draudzīgu kontaktu ar viņu, izliekoties, ka viņa nodomi nemaz nav romantiski, bet viņa redzēja viņam cauri jau no paša sākuma. Lai arī viņa nevēlējās neko vairāk kā draudzību, izmisīgie jautājumi meitenēm, kā lai nesagraujot saikni sagraut ilūzijas, nevainagojās panākumiem. Un sāka šķist, ka tas nemaz nebija tik slikti.

Salst

Šorīt mākoņi zemu 

Un es redzu miglas palagu tavās acīs

Šorīt mākoņi zemu

Un piepeši vējs manās rokās tik auksts

Šorīt mākoņi zemu

Es kopā ar putniem metu skatu uz dienvidiem

"Es tevi sasildīšu"

Pār tavām lūpām sāka velties garaiņi

"Es tevi sasildīšu" 

Zem taviem soļiem apsarmoja manas rudzupuķes

"Es tevi sasildīšu" 

Un uz pleciem ziemelim sēdos, dodot tev savus dūraiņus

Es paspēru soli

Tev sasala asara uz vaiga, 

Es atskatījos

Tu zīmēji leduspuķes man uz rokas

Es pacēlos spārnos

Un mana sirds kā salā plaisāja

Pelēkas sirdis 

Gaismas prizmas

Saules stari

Spozme

Pelēka viela

Krāsaini tīkli

Līkumu upes

Drosme

Pelēki pirksti

Saltas trīsas

Ledus liesmas

Svelme

Pelēka diena

Zaļi jumti

Nervu gali

Trauksme

She looked at the Moon and stars, trying to find her path into them. She drew her gaze deeper and her mind began to sink in, seeing the Moon more closely, more clearly. There were towns and cities made of ivory, hopes and dreams. Castles made of teardrops, shadows made of stares and houses made of heartbeats. She tried to draw a breath, but seemed like her lungs failed to work. Something both icy and hot spiked in her eyes and she knew they were unwanted tears, making her peace shutter in pieces. She took out a cigarette and lighted it. Only a drag of it made her breath again, heart pounding loudly against her chest. Why was she feeling so fragile, so empty and heavy at the same time? Why those moon cities made her long for them more than anything else in this entire world? Home suddenly felt like something far and unknown, there were only fear and a wild hope for her to go the Moon and never come back.

Reizēm vajag dot mīlestībai vietu, kur atkāpties. Vai ziedu kādreiz var izsmaržot? Ja tu pieliec tulpi pie deguna un kādu brīdi ieelpo tikai tās aromātu, pēc kāda brīža šķitīs, ka tā vairs ne pēc kā nesmaržo. Vien tas pats plikais gaiss, kas parasti ar visām slāpekļa, skābekļa un citu gāzu daļiņām... Vai tāpat nav arī ar mīlestību? Tu pieej pārāk tuvu, apķer pārāk cieši un, ja paliec stāvot, tad pēc kāda laika tas jau ir kaut kas cits. Tas ir pieradums, kas liek mīlestības ziedam vairs nesmaržot. Un tuvības magonei, skaisto acu skatienu puķei, skūpsta tulpei. Izkāp ārā no ziedu pļavas, nostājies uz putekļainā ceļa un aizver acis. Dziļi ieelpo. Vai tagad jūti kā smaržo? Cik ļoti gribas ielekt atpakaļ starp visiem ziediem un katru atsevišķi pasmaržot? Dari tā! Tikai atceries nestāvēt tur par ilgu, neiesēdēt sev vietu, lai skaistums nepaliek pliekans, lai aromāts neizzūd. 

„Ja liesmai uzpūš vējš, tā nenodziest – vien sāk kvēlot spēcīgāk, spožāk, stiprāk. Ļauj man būt tai liesmai, tai gunij un dzirkstelei, kas nebīstas nevienas vētras, šķēršļus satriecot ar savu spozmi vien.”

„If wind blows on a flame, it doesn’t fade – only starts to blaze stronger, brighter, more intense. Let me be that fire and sparkle, which  fears no storm and crushes obstacles with only its radiance.”

Things we do... Not for love, for beauty...

Cilvēki selekcionē tulpes un rozes, lai tās padarītu skaistākas - svītrainas un raibas. Vai tas nav tas pats, ko mēs darām ar sevi? Sievietes pumpē botoksu un veic plastiskās operācijas, vīrieši rij steroīdus un daudz par daudz proteīnus, un tas viss tikai tāpēc, lai kļūtu skaistāki, ievērojamāki, varenāki. Kāpēc tieši inde ir tā, kas liek mums justies dzīviem? 

Un es ar to

Aizvediet mani uz negaisu un saulrietu zemi 

Kur jūrās viļņi vētraini pret klintīm sitas

Aizvediet mani uz šo salu ar kalniem un mežiem 

Kur maijmēnesis visu gadu zied 

Es gribu zibens atblāzmu katrā logā

Dzirdēt kā pērkona bungas manas sirds ritmā dun

Just, kā vējš izrauj ikkatru sīkāko patības daļu 

Un apģērbs pielīp pie miesas kā otra āda 

Saulrieta vizma tur izkrāšņo rasas lāses

Vissīkākos dimantus izceļ kā spožākās zvaigznes

Ceriņu smarža caur lietu lai apņem mani visu 

Un koku lapas koši zaļas par lāpām kļūst 

Kad uzkāptu kalnā es visaugstākā, stāvā

Pastieptu rokas pretī debesīm un kliegtu 

Zibens atbildētu manām lūgšanām ar šautru 

Un visa daba šai haosā atrastu mieru

Un es ar to 

Ir tās savādās reizes, kad es kaut ko vēlos darīt, bet tik pat ātri par to arī aizmirstu. Uzlieku tējai vārīties ūdeni, bet tad sāku darīt kaut ko citu... Elektriskā tējkanna izslēdzas, ūdens ir uzvārījies, gaisā virmo tvaiks, bet es pat to nedzirdu. Aizeju uz citu istabu un pilnīgi aizmirstu par tēju. Un tā piepeši vairs nav svarīga. Tikai tagad, tagad, kad atceros, man vairs to tēju negribas.
Vai tā dzīvē negadās bieži ar dažādām lietām? Vienubrīd tā ir prioritāšu saraksta augšgalā, bet nākamajā mirklī - tu jau par to esi aizmirsis, jo neesi to izdarījis. Tikai doma urda nedaudz. Ka iespēja tika nokavēta, kad tai bija visērtākais laiks.

Tu solīji, ka dejosi visu mūžu.

Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka sāp,
Ka saule vairs neuzaust Tavā smaidā.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka trūksti,
Ka nāve atstājusi caurumu manā sirdī.

Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka mīlu tevi un
Gaismu tavu, kam mūžam mirdzēt pār mums.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka gribu,
Lai atgriezies atpakaļ, bet tam nebūs būt.

Es nezinu, kā lai mierinu sevi, ka jālaiž
Prom Tevi augšā debesīs, kur skaidrs viss.
Es nezinu, kur lai rodu vārdus, kas dziedēs
Tos, kuri mīlēja Tevi un tos, kuriem trūks.

Es nezinu, kā lai pasakos Tev par visu,
Ko esi nesis un nesavtīgi devis mums vienmēr.
Es nezinu, kur lai rodu spēku noturēt tos,
Kuri nezina, ko darīt vēl vairāk, nekā es.

Es ceru, ka Tu zini un saproti, ko Tev vēlos teikt,
Ka tu esi atradis debesu mieru un prieku.
Ceru, ka Tu palīdzēsi man un visiem citiem,
Ka Tavs spožums nezudīs no mūsu sirdīm nekad.

Ja es būtu liesma. Es dedzinātu. Svilinātu tik šķebīgi, ka matu gruzdēšanas smarža liktos kā visspirgtākais pavasara gaiss. 

Ja es būtu liesma. Es sildītu. Nosaluši pirksti, kas pagriezti pret uguni, ar sārtumu galos un stīvām locītavām. Ļaut tiem atkust, lai sajūt siltumu, kas ticis laupīts.
Ja es būtu liesma. Es saldētu. Liktu pārgurušam un nosalušam ceļiniekam lūkoties uz sevi, kas tik nesasniedzama, ar asarām acīs un pēc siltuma tvīkstošu sirdi.
Ja es būtu liesma. Es pavedinātu. Maldugunis purvā, kas ved nevainīgos un naivos nost no pareizajiem ceļiem, iekšā visdziļākajās dūkstīs, no kurām nevienam neizkļūt.
Ja es būtu liesma. Es iedvesmotu. Ļaut cilvēkiem stundām ilgi raudzīties manos rakstos, laizīgajās mēlēs, ļaut tur ieraudzīt neskaitāmas dzīves un nāves, kuras saredz tikai sakairināta dvēsele.
Ja es būtu liesma. Es iznīcinātu. Ar vēja brāzmām traukties pāri mežiem, mājām, kalniem, laukiem, lai nekad neapstātos. Lai lemtu par cilvēku likteņiem.
Ja es būtu liesma. Es dzimtu. Kā dzimst bērns no mātes klēpja, es savu pirmo, spirgto elpas vilcienu ievilktu no dzirksteles, kas rada kaut ko nebijušu.
Ja es būtu liesma. Es mirtu. Pēdējais uzplaiksnījums, pēdējais zibsnis un karstuma šalts. Noplokot tik pamazām, lai paspētu likt sailgoties. Lai gribētu lūgt atgriezties.
Ja es būtu liesma. Es būtu unikāla. Neskaitāmas lomas un iespējas, bezgalīgi vairanti, bet es izvēlētos tikai vienu. Lai degtu kā neviens. Un varbūt pat sirdī.