Kāpiens

Sapņotāji tikai sapņo. Tie, kuriem ir mērķis, ne tikai sapnis, arī izdara. Bet ko darīt tad, kad apkārt ir viena vienīga siena? Un pat ne četras sienas, kad esi kā iekritis akā ar gludām sienām un vāku? Kas ir nākamais? Vai sāpes? Izmisums? Bezcerība? Pasakiet kāds man to, lūdzu. Sapņotājs meklē mērķi. Bet tas nevar viņu atrast. 

Apkārt tik daudz cilvēku kā nekad, bet vientulība sasniegusi augstāko pakāpi. Prāts, kam ir tik daudz līdzīgu, piepeši vairs neuztver to frekvenci, kurā domā visi citi. Vārdi, bet ne domas. 

Es nezinu, es tiešām nezinu. Jā, mani tas satrauks arī pēc desmit gadiem. Jā, man ir bail. Lūdzu...

Atkāpies

Septiņdesmit septiņi murgi vasaras debesīs ap tevi lidinās, katru tu sajūti sevī.
Viens no tiem saka, lai dari to, kas tev liekas svarīgs, kamēr otrs liek domāt tikai par sevi.
Katrs no tiem liek domāt tikai par sevi.
Un tie visi sēž tevī iekšā, cīnoties par savu taisnību, aprijot tava prāta daļu.
Kamēr tu centies iznīcināt vienu, cits sāk aizņemt arvien vairāk vietas.
Plēs, kod, cīnies.
Dari, kā tev labāk.
Ir neskaitāmi varianti, kā var būt labāk.

Tu ceri, ka viens no tiem tev palīdzēs savest visu kārtībā, ka var atrast harmoniju.
Patiesībā tu tikai atdod vairāk varas.
Vairāk spēka.
Un iespējas tevi sāpināt.
Viss, kas nenogalina, padara stiprāku.
Bet vājāku arī padara tas, ko tu pielaid sev pārāk tuvu.
Iedod kārtis rokās, bez maz vai liekot nomest uz galda dūzi.
Sagraus tevi, liks mainīties.
Gribi redzēt visu šaha galdiņu, kaut arī figūras tuvplānā liekas tik pievilcīgas.
Tās smaida, nogalina un tu nespēj vien atrauties.
Septiņdesmit septiņi murgi, kā no viena tiec vaļā, tiek dzemdēts nākošais.
Un kas būs labāk?
Nekad nejust un ļaut tiem vienkārši dzīvot.
Tā būtu vieglāk.
Bet tie tur ir.
Un vienmēr būs, gribi vai nē.
Plēs, kod, cīnies.
Dod varu pareizajam.
Bet vai tāds vispār pastāv?

Katram svētajam ir pagātne. Katram grēciniekam - nākotne.

Svētums. Kas ir šis vārds? Zelta pielieta saules gaisma un vēja plūsmas, spārnu vēzdas un ēnas, kas ātri slīd pāri zemei. Nevienam to nesaprast. Tikai putnam, kas lido pāri zemei, jūtot vēju zem saviem spārniem. Domas klīstot apmet daudzus lokus.
Cilvēki saka, ka viņi ir svētie, kaut dziļi dvēselē vistumšākās domas grauž sirdsapziņu un grauž apziņu. Zemapziņā atbildes uz visiem jautājumiem ir pilnīgi pretējas, nekā tiek izteiktas skaļi. Vai var vainot? Vai kāds zina? Nē, neviens nezina. Tikai tu jūti, tu zini, kas notiek tavā galvā un kāpēc. Pat to var neminēt, pat to var nejust. Tikai tur iekšā gruzd. Tā liesma, tā ogle, kas dziestot izčākstēs tumsā, bet tā nedziest. Jo tumsas nekad nav. Prāts saka, ka tu esi varens. Ka tu zini labāk. Labs cilvēks, kaut gribas izraut ārā nazi un ar asmeni pāršķelt miesu tā, kā pat nav rādījies maniakiem trakākajos nakts murgos. Bet tev tie nav murgi. Tā ir ikdiena, ko nekad neatlaist.
Nekad neatlaist. Vai kādreiz vispār spēj to apzināties?

Tumsa tavu acu priekšā, tumsa pa labi un arī uz visām debespusēm, kur vien vilka soļi ved.  Un skujas, kas čab zem kājām. Taču vistumšākajā sirdī, vissagraustākajā apziņas stūrītī vienmēr roku pados zemapziņa, kas spēs iespīgoties kā maza zvaigznīte debesjumā. Jo tāds tu esi. Kā melnas debesis pirms pirmā zvaigzne vēl spēj iemirdzēties, lai padarītu to vēl nedaudz gaišāku. Un tavā prātā tu jūti to, kā cīņa, neapzināta kauja pašam ar sevi notiek un zvaigzne zaudē. Tā krīt, kamēr tiek perināti vistumšākie nodomi. To nejūti, tā nedaudz iedzeļ pat neiesāpoties. Vai saproti? Katrā dzīvē ir gaisma un tumsa. Un tā ir tikai tava izvēle, vai palikt ēnās. Tu jūti, ka patiesībā sirds saka pavisam ko citu, nekā ļaunie vārdi, kas tiek izteikti ievainojot vēl vairāk, nekā patiesībā gribi. Bet tas nu ir izdarīts. Vai kādreiz spēsi iziet ārā no apburtā loka? Ļaunums, kas patiesībā nemājo tavā dvēselē, bet tur ir iesēts. Jo tu to vēlējies. Vai kādreiz nožēlo? Es zinu, ka jā. Pat ja to neapzinies, vistumšākais prāta stūrītis kliedz pēc glābšanas.

Vienīgais ienaidnieks, kas patiesībā ir tavā ceļā, esi tu. Un tev ir jāatklāj, kas patiesībā esi, lai neliekuļotu. Jo meli sev tie ir jebkurā gadījumā - velns ar dievu dvēselē. Vai svētais ar elli savā iekšienē.

TAS

Sapnis, kam ir bail pārvērsties par īstenību. Tas bīstas, tas nezina, ko darīt un ir ieslēpies kādā pažobelē, klusi veroties plašajā pasaulē. To no patiesības šķir maza, neredzama robeža, ko pārkāpjot tas vairs nebūtu sapnis. Un tas nozīmētu pārmaiņas, ko tas bijās skatīt vaigā. Vai to nesadragās plašajā, biedējošajā dzīvē? TAM bija kļūt par VIŅU. Jo pašlaik sapnis bija tikai kādas īstenības rēgs, kas vēl nebija ieņēmis savu nepieciešamos formu. Tas bija čaula no kaut kā diža, kas vēl nebija ieguvis savu kodolu.
Bet vai iegūs? Vai spēs? Vai pratīs?

Sapnis, kam ir bail pārvērsties par īstenību. Tas bīstas, tas nezina, ko darīt un ir ielīdis dziļi ēnās, lūkodamies uz gaismu, kas spēja to piepildīt. Gaisma no tumsas, robeža bija ēnās. Tikai tad, kad sapnim būtu jāiznāk gaismā, tam būtu jāmirdz. Bet vai tas spēja? Vai mirdzums spēja klāt tā siluetu un atstarot visu smago dzīves spožumu? Vai gaisma nešķērsos to kā kaut ko caurspīdīgu un nepamanāmu? Viduvējībām bija jāzūd, bija jābūt tikai gaismai un tumsai, nevis pelēkajām ēnām. Bet sapnis pašlaik bija pelēks. Un tam bija tikai jāpasper viens solis uz priekšu, lai izgaismotu kaut ko.
Bet vai izgaismos? Vai uzdrošināsies? Vai iemirdzēsies?

KLIEGT

Sajūta, ka gribas kliegt. Kāds niknums, kas mīt, kaut kas neizteikts un nepateikts, katrs muskulis un nervs manī jūt. Kliegt! Vai kāds man varētu atdot balsi? Lietas, kas jādara tiek atliktas un atliktas. Kliegt! Vai darīt. Miegs.

Debesjumu klāja pelēki mākoņi, vai arī viņai tikai tā likās? Pavērās skats, kas viņas acīm šķita viss pelēks. Pelēki mūra nami un izmirusi iela – bez dzīvības. Kaili un akli, kurli un mēmi, tādi šie cilvēki gulēja uz zemes, drūmajam asfaltam skrāpējot to nedzīvās miesas. Tie visi bija līķi, tie visi bija pelēki. Pelēki tērpi un paplestajās acīs pelēka spozme. Visas krāsas bija vienkārši iesūktas šajā klusumā. Tās vairs neeksistēja, viss bija kļuvis vienveidīgs. Un neviena sapņa vairs, kas varētu uzspurgt gaisā iz kāda domām, vairs nebija smieklu vai smaida, kas varēja atstāt nospiedumu otra dvēselē. Dvēseles... Tikko šis apzīmējums ienāca viņas prātā, caur sausajām lūpām čukstus atrodot ceļu uz ārpasauli, pelēko ārpasauli, kurā nekā dzīva vairs nevarēja rast, parādījās gaisma.

Tā iznira nemanot, pakāpeniski. Tas bija kā viegls, liegs spožums, kura mirdzējumu no pelēkās krāsas varēja nojaust netīši. Neredzot, bet jūtot, ka tas parādās. Viņa samitrināja ar mēles galu lūpas, un pēkšņa ieelpa nokļuva viņas plaušās. Un meklēja, no kā rodas šī gaisma, kur viz. Nemanīja nevienu avotu, nevienu spuldzīti, kas varētu būt zaudējusi savu vienlīdzību ar izmirušo ielu. Sāpīgo klusumu pārtrauca viegla švīkstoņa, vēja plūsma kā spalvas pieskāriens, nesatverams un gandrīz nejūtams. Gar viņas vaigu aizlidoja naktstauriņš, lēni vēcinādams savus trauslos, plašos spārnus, kuru smalkais pūderis viegli vizēja, atstājot aiz sevis trauslu sliedi. It kā caurspīdīgs, tik netverams un kā pelēks rēgs, tikai nedaudz bālāks. Gaisma. Tas lidojot cēlās gaisā un nozuda. Tomēr tā mirdzējums nezuda, tas palika vēl spēcīgāks, vēl dziļāks. Un tad bija vēl vairāk tauriņu. Te uzradās ne no kurienes, ceļoties vai stāvus debesīs, it kā ar katru spārnu vēzienu nomezdami kādu smagumu. Viņa sastinga, lūkojoties mākoņos, kur pamazām tie izdzisa. Nepārtraukti. Viens tauriņš pacēlās gaisā tieši viņas priekšā. Vajadzēja tikai palūkoties uz ielu, uz asfalta guldītajos cilvēkos, kad viss sāka izgaismoties vēl vairāk. No viena krūtīm iznira trauslais naktstauriņš, savēcinādams vizošos spārnus. Un no nākamā... vēl, vēl.

 

No katras nedzīvas sirds pa mirdzošam tauriņam. No katra miruša cilvēka pa dvēselei. Kas, izkliedējot tukšumu, pacēlās debesīs un mākoņos, kur tām bija jābūt, aiz sevis atkal atstājot  klusumu, pelēcību un nāvi. 

Kāpēc šķiet, ka laika ir par daudz un nepietiek? Kāpēc gribas rakstīt, bet iedvesma vairs neapciemo? Un tā pavisam savādā sajūta, kad es šodien vēlos šo rakstīt, tad palasu... Un to ieraugu. Citiem vārdiem, citās notīs, citiem vārdiem, bet meldijas vēstījums ir tas pats.
Sāk likties, ka iepriekš tas nāca tik viegli. Rakstīt un rakstīt, un rakstīt. Bezjēdzīgas lietas, lomu spēles un skolas lietas. Stāstus un mirkļa uzplaiksnījumus. Tagad tas viss šķiet sarauts. Ne es vairs ar prieku iegrimstu grāmatu lapaspusēs uz veselām, brīnišķīgām dienām, ne es vairs spēju atbildēt lomu spēles, ne es rodu spēku stāstiem vai šim te...
Manī ir miljons emociju, bet tomēr nulle. It kā viss ir, bet tukšums gruzd. Un mēness tikai aiz loga mirdz, bet es esmu sākusi runāt tiešā tekstā. Kur palika sapnis? Kur tā burvība? Kur skaistie salīdzinājumi un tēlainā noslēpumainība?
Pasaule vēl joprojām griežas. Tikai es te stāvu, nesaprotot kāpēc es atrodos tur, kur es atrodos un kāpēc es daru to, ko es daru. Un nedaru.