Cik savādi gaisma krīt, no Tevis tā. Gaisma Tevī mīt, Tev nebij' jāpakrīt.

Es jūtos savādi. Pēkšņā vēlme radīt mākslu. Vienpadsmitos vakarā. Dodiet man guašas, dodiet akvareļu papīru un otas un es radīšu! Es gleznošu! Es uzzīmēšu to, kā es jūtos. Tikai nezinu, vai Tu to sapratīsi. Tu to nejutīsi. Es būšu sevi ieslodzījusi papīra lapā un tu to nejutīsi. Neredzēsi. Dusmas par neizdevušos darbu aizvēdīs prom visas sajūtas. Bet tam nav nozīmes. Es būšu iztukšojusies. Beidzot. Tukša. Visas sajūtas mani mulsina.

Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma. /I. Ziedonis.


Man ir sajūta, it kā Imants Ziedonis manī būtu atvēris durvis uz mākslu. Pulkstenis ir 11.11 vakarā un es gribu skriet, lekt darīt. Un vienlaicīgi sēdēt stūrītī, gleznot. Vislielāko laimi man izraisītu sēdēšana pie vecmodīgas rakstāmmašīnas, drukājot katru lapu atsevišķi, jau iespiestā veidā. Un tad tās visas atdot. Kopā ar emocijām. Tu nevarētu krāpties. Tev būtu jāizlasa. Tu nevari mainīt, fontu, burtu lielumu vai krāsu. Jo Tev priekšā būtu es. Melna uz balta. Mana vēsts Pasaulei.

Finiša nav un nebūs. Ir tikai STARTS. /I. Ziedonis. 


Man bail, ka tas tūliņ zudīs. Es aizvēršu acis naktī un, kad atvēršu, tad viss jau būs zudis. Visas krāsas manī būs pārvērtušās tukšumā un ikdienas pelēkumā. Es neciešu pelēko krāsu. Tā ir tik bezpersoniska. Pelēka ir diena, kad līst lietus. Es mīlu lietu. Un es mīlu pelēkus mākoņus. Bet tikai tad, kad tiem ir kaut kas, ar ko kontrastēt. Pelēks ir asfalts, kuru katru dienu minam. Tas cieš, raud un skumst. Tas ir asfalts. Bet tas ir tik skaists.

Ja es iemācītos notvert sajūtas guašās, ne tikai pelēkajā zīmulī, tad tu redzētu.. Tu redzētu saulrietu manām acīm, pilnu krāsām, ne tikai kontūras. Tu redzētu zvaigžņotu nakti Rīgā, kad debesis nekad nav melnas un ielas - tukšas. Tu redzētu mani. Manu dvēseli. Tik kailu, kā neviens nav redzējis.