Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka sāp,
Ka saule vairs neuzaust Tavā smaidā.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka trūksti,
Ka nāve atstājusi caurumu manā sirdī.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka mīlu tevi un
Gaismu tavu, kam mūžam mirdzēt pār mums.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka gribu,
Lai atgriezies atpakaļ, bet tam nebūs būt.
Es nezinu, kā lai mierinu sevi, ka jālaiž
Prom Tevi augšā debesīs, kur skaidrs viss.
Es nezinu, kur lai rodu vārdus, kas dziedēs
Tos, kuri mīlēja Tevi un tos, kuriem trūks.
Es nezinu, kā lai pasakos Tev par visu,
Ko esi nesis un nesavtīgi devis mums vienmēr.
Es nezinu, kur lai rodu spēku noturēt tos,
Kuri nezina, ko darīt vēl vairāk, nekā es.
Es ceru, ka Tu zini un saproti, ko Tev vēlos teikt,
Ka tu esi atradis debesu mieru un prieku.
Ceru, ka Tu palīdzēsi man un visiem citiem,
Ka Tavs spožums nezudīs no mūsu sirdīm nekad.
