Elements

Es esmu ūdens lietū un jūrā.. Gaiss vējā.. Zeme mežā. Un uguns ugunī.. Uguns ugunī. Stihija vētrā. Vētra. Stihija. Es

Vai vajadzēja?

Viņa it kā to visu zināja. Bija savu sirdi noklājusi kārtu kārtām, ar citu padomiem, risinot citu situācijas, lai nevajadzētu salūzt, kad pašai tas viss būtu jādara. Viena pakaļ otrai, visas tās lietas, kurām nevajadzētu notikt, tas viss krājās, tas viss ietina viņas apziņu, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo. Nepieļaut vienu, nedarīt otru.. Taču tie visi bija tikai māņi. Lietas, kuras spēs salauzt viens vienīgs pieskāriens. Domas, kuras atraisīs tikai viens skatiens. Taču apakšā.. sirds no tīra stikla, visplānākā no visiem. Dzirds atveids, kuru reiz paņems rokās un sajutīs. Viņa priecāsies. Taču tad, visas tās kārtas nebūs nekas vairāk kā rēgi. Tad viņas sirds, kaila kā jaundzimis bērns, būs tikai viņa rokās. Un reiz tā nokritīs. Sašķīdīs drumslās, tāpat kā viņa pati. Jo padomi nelīdz.

Nevajag ticēt.

Ātrums. Asaras un elpa aizķērusies kaut kur rīklē. Sārta saule aust, bet nedrīkst. Spārnu švīkstoņa pieņemas spēkā līdz ar satraukumu. Viss. Trīcošas rokas, mirdzošas acis. Bailes. Panika. Bet vai tiešām? Vai viņa nav tikai otrā plāna aktrise mūža izrādē? Vai loma šoreiz nav par smagu? Sirds strauji pukst skaitot pēdējās minūtes, bet viņa nezināja, cik patiesi vai tēloti tas ir. Puanšu purngali spieda pirkstus, un viņa attapa, ka ir nepareizajā izrādē. Taču bija jau par vēlu. Sabrukums.
Jaguārs asiņoja.
Aizbēdz.
Lādiņš.
Mēs zaudējam piesardzību.
Vai tiešām es pazudu?
Iesprūdusi pasaulē, kuras nebūtība ir neredzama.
Atvērt plakstus, kaut jēgas nav.

Atslēgu saišķis

Asinis? Viņa nespēja noticēt tam, ko redzēja. Tas nevarēja būt reāli. Saules stari pārāk spoži, pārāk dzidri iespīdēja viņai sejā. Laiks tikšķēja, it kā pulkstenis būtu aptrais, bet viss taču bija kārtībā. Kad lode ir izšauta, paliek tikai cerība. Tumši zaļa krāsa uz otas, ar kuru viņš triepa uz sejas padošanās zīmes. Ko sēsi, to pļausi, viņi teica. Taču vienmēr visi aizmirsa uzasināt izkapti.
Pārāk daudz sāpju, viņa teica, skatoties, kā no koka nokrita pēdējā lapa, laizdamies savā pēdējā ceļā. Ceļš nekad nebeidzas, tas vienmēr mainās vai sazarojas. Krustceles. Pa labi ir gods, pa kreisi ir meli. Vai varbūt brist pāri pļavām, lai neatrod? Lai nevelk atpakaļ, lai ļauj ievilkt gaisu plaušās, nevis tur. Rokas, kuras nekad neatlaidīs tvērienu ap manu kakli.
Pārāk maz saules, viņa izdvesa, ēnām paliekot arvien garākām. Vai kāds tev deva? Vai viņš tevi ar varu turēja istabā, ka tu dienvidū nelidoji kopā ar putniem? Jo tiem nav nekādu rūpju, tie tikai nomet savas raizes kā slimas spalvas.
Viņš cieši sažņaudza viņas pirkstus vēl pēdējoreiz. Tad, skumji uzsmaidījis, nosauca viņu par tauriņu un aizlaidās. Meklēt ziedu. Savu ziedu, uz kā nolaisties, līdz spārni vairs neatvērsies nekad. Jo viņa bija naktstauriņš. Viņa neredzēja sapņus, tikai tos dzēsa. Viņa necīnījās ar sāpēm, tikai tās uzsūca gaismas vietā. Naktstauriņu pievilka spuldze, bet viņa pašiznīcinājās ievelkot sevi tumsā.
Laika ir pārāk maz, viņa ievaidējās, vērojot izdziestam rīta zvaigzni.
Nevajag.
Man salst.

Septiņdesmit septiņi

Viņa iesmējās saltus smieklus un piemeta vēl ugunij malku. Viņas strīdu ugunij, kam vairāk piederētos eļļa, bet nē, viņa šodien jutās pārāk labi, lai ļautu sev naidu izgāzt arī pār citiem, ne tikai ļaut tam grauzt iekšieni. Jo tāda viņa bija. Naids kā visspēcīgākā skābe viņu postīja, grauza no iekšpuses un ārdīja, bet viņa nedarīja neko.. pilnīgi neko. Tikai šodien viņa juta tādu nepareizu sadomazohistisku prieku, ka viņas naidniekiem ir dota vēl viena atelpas diena. Kārtējā. Lai arī viņa to nekad nevienam, it īpaši sev, neatzītu, viņa bija tikai skulptūra, tikai lelle, ar ko naidam tika spēlēties, ko tikās iznīcināt, lai tikai apliecinātu savu varu un spēku..
Jo viņa bija tukša. Kā brīnišķīgi skaists trauciņš ar tukšu vidu. Aiz tumšajiem matiem, tērauda acīm, porcelāna lellei līdzīgās sejas un auguma, stiklainā smaida, kas tika atrādīts visai pasaulei, slēpās.. nekas. Nekas, ko būtu vērts redzēt vai iepazīt. Viņu bija iznīcinājis pašas naids, kurš pārvaldīja visu viņas būtību, spēlējās ar viņas jūtām un grauza viņas prātu no iekšpuses, tā arī nekad neizlaužoties brīvībā, nekad neatrādīts gaidošajai pasaulei, kura redzēja tikai neparasti trauslo meiteni ar pūļa viedokli, būtni, kura iejuka simttūkstošos peldot pa straumi. Šļakatu upē un graudiņu smilšu kalnā, kurš nekad neizkustēsies no vietas, lai izraisītu lavīnu.
Nekad, nekad neviens nepieredzēs, kā viņa pavērs savas sārtās lūpas, lai izkliegtu savu sāpi, kuru neviens nedzirdētu, jo viņai nebija neviena, kas klausītos. Un mēness sērīgi nopūtās, redzot bezspēcības asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, reedzot sāpes un sarūgtinājumu, niknumu uz sevi, kas bija redzams tikai miegā, jo pārējā laikā visa viņa bija naids, kas nespēja nīst sevi, lai arī tā bija visa šī naida dziļākā būtība un īstais uzdevums.