Kas ir noticis? Kāpēc cilvēki skauž, kad citiem ir labi, bet priecājas par citu nelaimi? Kurā brīdī viss tā izvērtās...

Rasas pieskāriens. Lai ziedlapas tvīkst zem tavām plaukstām kā kaut kas bīstams. Aizliegtais skaistums, kas liek aizrauties elpai un izbaudīt maigo jaunību. Ērkšķains ceļš uz laimi, kā savāda mūzika, kas spēlē tikai naktij. Neviens nepazīst to naivumu, kādā dzīvo ziedi. Kā mazas svētules, tās kārdina sevi ar savu apslēpto daili, ko iztērpt būtu lielākais grēks no visiem. Un samaksa būtu dzelšana. Sūrst. Liegi glāsti un vējš to aiznesīs prom. Kā zāles uz visu, kas sāp. Kā aizmiršanās. Tikai noplūc to rozi, pēc kuras pastiepjas roka un mūžam atminēsies tās kliedzienus mirstot. Dzīvojam vienreiz, bet mirt ar tām sajūtām ir kā sasniegt sapņu piepildījumu. Tā sauc un kliedz, zem vēja skārieniem trīsot un drebot. Vai neraudās, ja aiztiksi miegā? Trauslā atdusa, sapņojot par saules kvēlumu un gaismu. Savādie čuksti. Vētra klusumā. Pumpurā.

Sometimes.. I don't know.. I just feel lost. Have no idea how, why or when does it start, but that's it. Like pinball in hole sounds "ping" and I don't feel like I fit here anymore. Or somewhere else. Like... Just nowhere. I feel like lonely man, who is lost in the desert. No, it is worse, because I am not in the desert. I am lonely man lost in the crowd. Maybe just room is full and I don't have enough space to get in there.
And then I start thinking - who the hell am I? Is my life now worth living? Are friendships permanent? Will I find my way in life? The only road, where I am meant to be. I've been searching for it, but it's just lost. Like me.

*Waiting for another "ping", who'll bring me back to normal life