Skārleta O'Hāra

Vēl viena grāmata, ko pievienot izaicinājumam. Plus viens manā labā, bet reizē es arī jūtos sagrauta. Mārgareta Mičela sagrieza manu pasauli kājām gaisā, parādīdama visus cilvēka netikumus, parādīdama īriski francisko Skārletu O'Hāru Hamiltoni Kenediju Batleri, kura bija gatava iet pāri līķiem, lai iegūtu to, ko vēlējās. Dienvidu lēdija, kura patiesībā nekad nebija bijusi dāma. Bērns, kurš vienmēr ir vēlējies to, ko nespēj dabūt, bet mīlestību neredz pat tad, kad tā ir nometusi visas maskas.
Es salūzu, kad Rets viņu pameta. Viņas māte nomira, tēvs nomira.. bet viņai vajadzēja piedzīvot, ka māsa nomirst, lai atvērtu acis. Es vēl joprojām dzīvoju dienvidu saulē, Atlantā, kura ar savu pārdrošo dedzību iemiesoja Skārletu pašu. Grāmatas tēli manā acu priekšā, jenkija zilais mundieris ar lodes caurumu pierē. Pretrunas, kuras tiek atraisītas tikai tad, kad jau ir par vēlu. Mīla, kura uznāk uz skatuves, kad starmetis jau nodzisis. Sieviete, kas piedzīvojusi visu, pirms sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu. Mīlestība, kura ar laiku novīst, tieši tad, kad tiek parādīta ilgi laimīgā pretmīlestība. Ideāls, kurš zem skaistā apģērba nav nekas. Viņa ieguva visu, ko vēlējās, bet tas patiesībā nebija tas, ko vajadzēja. Vajadzīgais bija stāvējis priekšā, ilgodamies, lai to paņemtu, bet viņa lūkojās tam pāri, augstāk, augstāk...
Es nezināju, kam es varu piedēvēt šo dziesmu, bet tagad esmu sapratusi. Skārleta O'Hāra.

There's a lady who's sure all that glitters is gold
And she's buying a stairway to heaven
(And) when she gets there she knows if the stores are all closed
With a word she can get what she came for

Visi mozaīkas gabaliņi ir salikti vietā, bet es esmu salūzusi. Ilūzija ir sagrauta un manis, šķiet, vairs nav. Daļu ir paņēmusi šī dienvidu skaistule, kura spēja pārciest jebko, palikdama arvien citādāka. Skārleta ir mācība par to, kādam nevajag būt cilvēkam, bet vienlaicīgi arī apziņa, ka cilvēki to nespēj mainīt. Mēs esam pārāk egoistiski, lai pamanītu laimi, kad tā stāv acu priekšā. Pat visšķīstākā mīlestība nav nemirstība. Meklējot citus, var pazaudēt sevi. Es ieguvu un zaudēju. Es apjuku un visu sapratu. Viņa atnāca un aizgāja. Es nezinu, ko darīt. Vai tas kādreiz pazudīs? Vai varbūt es pazudīšu? Acis nedaudz miglojas, skaudrā patiesība lauž sirdi, jo romāniem tā nav jābeidzas. Bet tas tā bija. Tāpat, kā pati dzīve - tā nekad nebeidzas tā, kā plānots. Skarba atšķirība. Mīlu. 

Es zinu, ka tu zini, ka es zinu šo lietu brīnišķo,
Kāpnes, kas debesīs ved nu raida man smaidu šķelmīgo. 
Pakāpieni nobruģēti ar augstpapēžu kurpēm,
Margas ar dimantiem un rotaslietu kastēm. 

Novelc savas drānas, jel iztērpies pliks, 
Dizaineru somiņas pārmet pāri malām. 
Lai no tavas bagātības paliek vien tik, 
Cik sirds tava pukst Ēdenes dārzam. 

Es zinu, ka tu zini. Vai tiešām tā ir? Kāpnes uz debesīm.. Mana sirds trīs kā ģitāras stīga, kad tā spēlē savus pacēlumus. Stāvu bezdibeņa malā un redzu, ka lejā melnums tumši vīd. Bet.. vai tam tik tiešām ir jēga? Ja paceļu acis uz debesīm, tur spīd saule, zilā spozme parāda visu, kā vērts ir dzīvot, lai nebūtu jāsper solis uz priekšu un jākrīt melnumā. Ja es kritīšu, tad es cerēšu uz šīm kāpnēm, kuras mani aizvedīs mājās.

"Please, do not play Stairway to Heaven. Thanks for understanding." 
Raksta ģitāru veikalos. Tas esot labākais ģitāras solo gabals pasaulē.. Vai man kāds var liegt, lai pirms nāves es dzirdu šo dziesmu? Pasauc muzikantus, viņi zinās, kas jāspēlē, ja lūgšu. Viņi sapratīs, kāpēc mana sirds pukst tik savādā ritmā. Es jūtu, ka katrs akords, katra stīgas vibrācija mani ved pa vienu pakāpienu augstāk.. augstāk. Tuvāk galamērķim, kurš man vēl tik tāls. Jo šī dziesma ir kā pati dzīve. Tu nejūti? Paskaties uz cilvēkiem, kas to spēlē. Viņu sejā būs rakstīts lepnums par to, ka viņi rada, ka viņi spēj izpildīt šo skaņdarbu, diženāko no pašiem diženākajiem. Nē, nesatraucies, es nezaimoju Bēthovenam, Šopēnam vai Čaikovskim.. Bahs vienmēr spēs mani aizraut. Bet Led Zeppelin ir radījis to, kas nevienam nav izdevies - dzīvi, jaunību un laimi iedvest šajās minūtēs, kas reizē skan kā sātana lāsts un baznīcas svētākās skaņas.

Kāpnes uz debesīm. Vai tu zini, kas mūs pa tām uzkāpjot sagaida? Laime vai iznīcība? Dzīve ir šīs kāpnes, pa tām ir jāskrien, jākāpj, jāklumburo - arī paklūpot - varbūt pat jārāpo un jāsabrūk, uz brīdi atvelkot elpu, bet pats skaistākais ir tas, ka mēs to darām nezinot, kas gaida augšā. Esmu gatava spert nākamo soli.

Pietiekami šim brīdim.

Viņa gaidīja. Gaidīja brīdi, kad viņš sāks viņā klausīties, brīdi, kad viņš beigs pievērst uzmanību tikai un vienīgi sliktajām lietām, bet pamanīs to, kāda viņa ir izaugusi. "Tu jau esi liela, mācies sakopt apkārtni un iemācies dzīvot un mācīties," viņš teica. Viņas pelēkajās acīs mirdzēja aizvainojuma asaras, kad viņa, gribēdama parādīt viņam kaut ko jaunu, saņēma tikai komentārus par to, kas viņā nav labi. Viņa bija aizvainota, ļoti. Krūtīs brieda kamols, pamazām auga neticība, viņa negribēja vairs viņu redzēt. Viņš nemēdza teikt labu, tikai izdarīja visu, ko viņa lūdza, bet paši svarīgākie vārdi pār viņas lūpām nekad nenāca. Viņa krāja to visu, klusējot pacieta visu, ko viņš viņai pārmeta. Viņai sāpēja, bet viņa centās visu laist gar ausīm, gan apzinādamās, ka nekur tālu tas neaizskrien, bet paliek turpat iekšā. Viņas sirdī, kas, likās, tūliņ lūzīs, ja viņa kādam to neizteiks. Tomēr viņa mīlēja viņu. Mīlēja viņu par spītim, ka vairs negribēja ar viņu runāt, par spīti tam, ka katru reizi bailēs sarāvās, kad viņš ienāca viņas brīdī. Jo viņa bija radoša, nespēja uzturēt kārtību, toties viņš bija pedantisks pesimists, kurš gribēja, lai viņa lec pēc viņas stabules.

Viņš nekad neizteica komplimentus, viņam nepatika viņas hobiji, tāpēc viņš centās vēl piemest klāt citus veidus kā aizpildīt laiku. Viņa ticēja, ka viņš viņu mīl, bet viņš nekad to neteica. Viņai pietrūka viņa, īstā viņa, kurš bija viņu mīļojis, kurš viņu bija mīlējis, pirms piedzima mazais. Mazais, kurš tagad aizņēma visa viņa uzmanību, labās emocijas. Viņa vairs nebija viņa mazā meitiņa un šķita, ka nekad arī vairs nebūs. Ja vien viņa nekļūs par perfektu cilvēku, bet viņa nevēlējās. Viņa gribēja būt viņa pati. Nevis viņa plastikas kaudze, kuru izveidot pēc sava parauga. Bet sarūgtinājums.. tas palika. Tas vēl joprojām krājās viņā, asaru veidā izlauzdamies ārā pašos nepiemērotākajos brīžos. Viņa vēlējās tikt prom no viņa. Un viņš šķita attālināmies, kaut gan bija tepat, aiz sienas.