Pietiekami šim brīdim.

Viņa gaidīja. Gaidīja brīdi, kad viņš sāks viņā klausīties, brīdi, kad viņš beigs pievērst uzmanību tikai un vienīgi sliktajām lietām, bet pamanīs to, kāda viņa ir izaugusi. "Tu jau esi liela, mācies sakopt apkārtni un iemācies dzīvot un mācīties," viņš teica. Viņas pelēkajās acīs mirdzēja aizvainojuma asaras, kad viņa, gribēdama parādīt viņam kaut ko jaunu, saņēma tikai komentārus par to, kas viņā nav labi. Viņa bija aizvainota, ļoti. Krūtīs brieda kamols, pamazām auga neticība, viņa negribēja vairs viņu redzēt. Viņš nemēdza teikt labu, tikai izdarīja visu, ko viņa lūdza, bet paši svarīgākie vārdi pār viņas lūpām nekad nenāca. Viņa krāja to visu, klusējot pacieta visu, ko viņš viņai pārmeta. Viņai sāpēja, bet viņa centās visu laist gar ausīm, gan apzinādamās, ka nekur tālu tas neaizskrien, bet paliek turpat iekšā. Viņas sirdī, kas, likās, tūliņ lūzīs, ja viņa kādam to neizteiks. Tomēr viņa mīlēja viņu. Mīlēja viņu par spītim, ka vairs negribēja ar viņu runāt, par spīti tam, ka katru reizi bailēs sarāvās, kad viņš ienāca viņas brīdī. Jo viņa bija radoša, nespēja uzturēt kārtību, toties viņš bija pedantisks pesimists, kurš gribēja, lai viņa lec pēc viņas stabules.

Viņš nekad neizteica komplimentus, viņam nepatika viņas hobiji, tāpēc viņš centās vēl piemest klāt citus veidus kā aizpildīt laiku. Viņa ticēja, ka viņš viņu mīl, bet viņš nekad to neteica. Viņai pietrūka viņa, īstā viņa, kurš bija viņu mīļojis, kurš viņu bija mīlējis, pirms piedzima mazais. Mazais, kurš tagad aizņēma visa viņa uzmanību, labās emocijas. Viņa vairs nebija viņa mazā meitiņa un šķita, ka nekad arī vairs nebūs. Ja vien viņa nekļūs par perfektu cilvēku, bet viņa nevēlējās. Viņa gribēja būt viņa pati. Nevis viņa plastikas kaudze, kuru izveidot pēc sava parauga. Bet sarūgtinājums.. tas palika. Tas vēl joprojām krājās viņā, asaru veidā izlauzdamies ārā pašos nepiemērotākajos brīžos. Viņa vēlējās tikt prom no viņa. Un viņš šķita attālināmies, kaut gan bija tepat, aiz sienas.