Es zinu, ka tu zini, ka es zinu šo lietu brīnišķo,
Kāpnes, kas debesīs ved nu raida man smaidu šķelmīgo. 
Pakāpieni nobruģēti ar augstpapēžu kurpēm,
Margas ar dimantiem un rotaslietu kastēm. 

Novelc savas drānas, jel iztērpies pliks, 
Dizaineru somiņas pārmet pāri malām. 
Lai no tavas bagātības paliek vien tik, 
Cik sirds tava pukst Ēdenes dārzam. 

Es zinu, ka tu zini. Vai tiešām tā ir? Kāpnes uz debesīm.. Mana sirds trīs kā ģitāras stīga, kad tā spēlē savus pacēlumus. Stāvu bezdibeņa malā un redzu, ka lejā melnums tumši vīd. Bet.. vai tam tik tiešām ir jēga? Ja paceļu acis uz debesīm, tur spīd saule, zilā spozme parāda visu, kā vērts ir dzīvot, lai nebūtu jāsper solis uz priekšu un jākrīt melnumā. Ja es kritīšu, tad es cerēšu uz šīm kāpnēm, kuras mani aizvedīs mājās.

"Please, do not play Stairway to Heaven. Thanks for understanding." 
Raksta ģitāru veikalos. Tas esot labākais ģitāras solo gabals pasaulē.. Vai man kāds var liegt, lai pirms nāves es dzirdu šo dziesmu? Pasauc muzikantus, viņi zinās, kas jāspēlē, ja lūgšu. Viņi sapratīs, kāpēc mana sirds pukst tik savādā ritmā. Es jūtu, ka katrs akords, katra stīgas vibrācija mani ved pa vienu pakāpienu augstāk.. augstāk. Tuvāk galamērķim, kurš man vēl tik tāls. Jo šī dziesma ir kā pati dzīve. Tu nejūti? Paskaties uz cilvēkiem, kas to spēlē. Viņu sejā būs rakstīts lepnums par to, ka viņi rada, ka viņi spēj izpildīt šo skaņdarbu, diženāko no pašiem diženākajiem. Nē, nesatraucies, es nezaimoju Bēthovenam, Šopēnam vai Čaikovskim.. Bahs vienmēr spēs mani aizraut. Bet Led Zeppelin ir radījis to, kas nevienam nav izdevies - dzīvi, jaunību un laimi iedvest šajās minūtēs, kas reizē skan kā sātana lāsts un baznīcas svētākās skaņas.

Kāpnes uz debesīm. Vai tu zini, kas mūs pa tām uzkāpjot sagaida? Laime vai iznīcība? Dzīve ir šīs kāpnes, pa tām ir jāskrien, jākāpj, jāklumburo - arī paklūpot - varbūt pat jārāpo un jāsabrūk, uz brīdi atvelkot elpu, bet pats skaistākais ir tas, ka mēs to darām nezinot, kas gaida augšā. Esmu gatava spert nākamo soli.