Kāpiens

Sapņotāji tikai sapņo. Tie, kuriem ir mērķis, ne tikai sapnis, arī izdara. Bet ko darīt tad, kad apkārt ir viena vienīga siena? Un pat ne četras sienas, kad esi kā iekritis akā ar gludām sienām un vāku? Kas ir nākamais? Vai sāpes? Izmisums? Bezcerība? Pasakiet kāds man to, lūdzu. Sapņotājs meklē mērķi. Bet tas nevar viņu atrast. 

Apkārt tik daudz cilvēku kā nekad, bet vientulība sasniegusi augstāko pakāpi. Prāts, kam ir tik daudz līdzīgu, piepeši vairs neuztver to frekvenci, kurā domā visi citi. Vārdi, bet ne domas. 

Es nezinu, es tiešām nezinu. Jā, mani tas satrauks arī pēc desmit gadiem. Jā, man ir bail. Lūdzu...

Atkāpies

Septiņdesmit septiņi murgi vasaras debesīs ap tevi lidinās, katru tu sajūti sevī.
Viens no tiem saka, lai dari to, kas tev liekas svarīgs, kamēr otrs liek domāt tikai par sevi.
Katrs no tiem liek domāt tikai par sevi.
Un tie visi sēž tevī iekšā, cīnoties par savu taisnību, aprijot tava prāta daļu.
Kamēr tu centies iznīcināt vienu, cits sāk aizņemt arvien vairāk vietas.
Plēs, kod, cīnies.
Dari, kā tev labāk.
Ir neskaitāmi varianti, kā var būt labāk.

Tu ceri, ka viens no tiem tev palīdzēs savest visu kārtībā, ka var atrast harmoniju.
Patiesībā tu tikai atdod vairāk varas.
Vairāk spēka.
Un iespējas tevi sāpināt.
Viss, kas nenogalina, padara stiprāku.
Bet vājāku arī padara tas, ko tu pielaid sev pārāk tuvu.
Iedod kārtis rokās, bez maz vai liekot nomest uz galda dūzi.
Sagraus tevi, liks mainīties.
Gribi redzēt visu šaha galdiņu, kaut arī figūras tuvplānā liekas tik pievilcīgas.
Tās smaida, nogalina un tu nespēj vien atrauties.
Septiņdesmit septiņi murgi, kā no viena tiec vaļā, tiek dzemdēts nākošais.
Un kas būs labāk?
Nekad nejust un ļaut tiem vienkārši dzīvot.
Tā būtu vieglāk.
Bet tie tur ir.
Un vienmēr būs, gribi vai nē.
Plēs, kod, cīnies.
Dod varu pareizajam.
Bet vai tāds vispār pastāv?

Katram svētajam ir pagātne. Katram grēciniekam - nākotne.

Svētums. Kas ir šis vārds? Zelta pielieta saules gaisma un vēja plūsmas, spārnu vēzdas un ēnas, kas ātri slīd pāri zemei. Nevienam to nesaprast. Tikai putnam, kas lido pāri zemei, jūtot vēju zem saviem spārniem. Domas klīstot apmet daudzus lokus.
Cilvēki saka, ka viņi ir svētie, kaut dziļi dvēselē vistumšākās domas grauž sirdsapziņu un grauž apziņu. Zemapziņā atbildes uz visiem jautājumiem ir pilnīgi pretējas, nekā tiek izteiktas skaļi. Vai var vainot? Vai kāds zina? Nē, neviens nezina. Tikai tu jūti, tu zini, kas notiek tavā galvā un kāpēc. Pat to var neminēt, pat to var nejust. Tikai tur iekšā gruzd. Tā liesma, tā ogle, kas dziestot izčākstēs tumsā, bet tā nedziest. Jo tumsas nekad nav. Prāts saka, ka tu esi varens. Ka tu zini labāk. Labs cilvēks, kaut gribas izraut ārā nazi un ar asmeni pāršķelt miesu tā, kā pat nav rādījies maniakiem trakākajos nakts murgos. Bet tev tie nav murgi. Tā ir ikdiena, ko nekad neatlaist.
Nekad neatlaist. Vai kādreiz vispār spēj to apzināties?

Tumsa tavu acu priekšā, tumsa pa labi un arī uz visām debespusēm, kur vien vilka soļi ved.  Un skujas, kas čab zem kājām. Taču vistumšākajā sirdī, vissagraustākajā apziņas stūrītī vienmēr roku pados zemapziņa, kas spēs iespīgoties kā maza zvaigznīte debesjumā. Jo tāds tu esi. Kā melnas debesis pirms pirmā zvaigzne vēl spēj iemirdzēties, lai padarītu to vēl nedaudz gaišāku. Un tavā prātā tu jūti to, kā cīņa, neapzināta kauja pašam ar sevi notiek un zvaigzne zaudē. Tā krīt, kamēr tiek perināti vistumšākie nodomi. To nejūti, tā nedaudz iedzeļ pat neiesāpoties. Vai saproti? Katrā dzīvē ir gaisma un tumsa. Un tā ir tikai tava izvēle, vai palikt ēnās. Tu jūti, ka patiesībā sirds saka pavisam ko citu, nekā ļaunie vārdi, kas tiek izteikti ievainojot vēl vairāk, nekā patiesībā gribi. Bet tas nu ir izdarīts. Vai kādreiz spēsi iziet ārā no apburtā loka? Ļaunums, kas patiesībā nemājo tavā dvēselē, bet tur ir iesēts. Jo tu to vēlējies. Vai kādreiz nožēlo? Es zinu, ka jā. Pat ja to neapzinies, vistumšākais prāta stūrītis kliedz pēc glābšanas.

Vienīgais ienaidnieks, kas patiesībā ir tavā ceļā, esi tu. Un tev ir jāatklāj, kas patiesībā esi, lai neliekuļotu. Jo meli sev tie ir jebkurā gadījumā - velns ar dievu dvēselē. Vai svētais ar elli savā iekšienē.

TAS

Sapnis, kam ir bail pārvērsties par īstenību. Tas bīstas, tas nezina, ko darīt un ir ieslēpies kādā pažobelē, klusi veroties plašajā pasaulē. To no patiesības šķir maza, neredzama robeža, ko pārkāpjot tas vairs nebūtu sapnis. Un tas nozīmētu pārmaiņas, ko tas bijās skatīt vaigā. Vai to nesadragās plašajā, biedējošajā dzīvē? TAM bija kļūt par VIŅU. Jo pašlaik sapnis bija tikai kādas īstenības rēgs, kas vēl nebija ieņēmis savu nepieciešamos formu. Tas bija čaula no kaut kā diža, kas vēl nebija ieguvis savu kodolu.
Bet vai iegūs? Vai spēs? Vai pratīs?

Sapnis, kam ir bail pārvērsties par īstenību. Tas bīstas, tas nezina, ko darīt un ir ielīdis dziļi ēnās, lūkodamies uz gaismu, kas spēja to piepildīt. Gaisma no tumsas, robeža bija ēnās. Tikai tad, kad sapnim būtu jāiznāk gaismā, tam būtu jāmirdz. Bet vai tas spēja? Vai mirdzums spēja klāt tā siluetu un atstarot visu smago dzīves spožumu? Vai gaisma nešķērsos to kā kaut ko caurspīdīgu un nepamanāmu? Viduvējībām bija jāzūd, bija jābūt tikai gaismai un tumsai, nevis pelēkajām ēnām. Bet sapnis pašlaik bija pelēks. Un tam bija tikai jāpasper viens solis uz priekšu, lai izgaismotu kaut ko.
Bet vai izgaismos? Vai uzdrošināsies? Vai iemirdzēsies?

KLIEGT

Sajūta, ka gribas kliegt. Kāds niknums, kas mīt, kaut kas neizteikts un nepateikts, katrs muskulis un nervs manī jūt. Kliegt! Vai kāds man varētu atdot balsi? Lietas, kas jādara tiek atliktas un atliktas. Kliegt! Vai darīt. Miegs.

Debesjumu klāja pelēki mākoņi, vai arī viņai tikai tā likās? Pavērās skats, kas viņas acīm šķita viss pelēks. Pelēki mūra nami un izmirusi iela – bez dzīvības. Kaili un akli, kurli un mēmi, tādi šie cilvēki gulēja uz zemes, drūmajam asfaltam skrāpējot to nedzīvās miesas. Tie visi bija līķi, tie visi bija pelēki. Pelēki tērpi un paplestajās acīs pelēka spozme. Visas krāsas bija vienkārši iesūktas šajā klusumā. Tās vairs neeksistēja, viss bija kļuvis vienveidīgs. Un neviena sapņa vairs, kas varētu uzspurgt gaisā iz kāda domām, vairs nebija smieklu vai smaida, kas varēja atstāt nospiedumu otra dvēselē. Dvēseles... Tikko šis apzīmējums ienāca viņas prātā, caur sausajām lūpām čukstus atrodot ceļu uz ārpasauli, pelēko ārpasauli, kurā nekā dzīva vairs nevarēja rast, parādījās gaisma.

Tā iznira nemanot, pakāpeniski. Tas bija kā viegls, liegs spožums, kura mirdzējumu no pelēkās krāsas varēja nojaust netīši. Neredzot, bet jūtot, ka tas parādās. Viņa samitrināja ar mēles galu lūpas, un pēkšņa ieelpa nokļuva viņas plaušās. Un meklēja, no kā rodas šī gaisma, kur viz. Nemanīja nevienu avotu, nevienu spuldzīti, kas varētu būt zaudējusi savu vienlīdzību ar izmirušo ielu. Sāpīgo klusumu pārtrauca viegla švīkstoņa, vēja plūsma kā spalvas pieskāriens, nesatverams un gandrīz nejūtams. Gar viņas vaigu aizlidoja naktstauriņš, lēni vēcinādams savus trauslos, plašos spārnus, kuru smalkais pūderis viegli vizēja, atstājot aiz sevis trauslu sliedi. It kā caurspīdīgs, tik netverams un kā pelēks rēgs, tikai nedaudz bālāks. Gaisma. Tas lidojot cēlās gaisā un nozuda. Tomēr tā mirdzējums nezuda, tas palika vēl spēcīgāks, vēl dziļāks. Un tad bija vēl vairāk tauriņu. Te uzradās ne no kurienes, ceļoties vai stāvus debesīs, it kā ar katru spārnu vēzienu nomezdami kādu smagumu. Viņa sastinga, lūkojoties mākoņos, kur pamazām tie izdzisa. Nepārtraukti. Viens tauriņš pacēlās gaisā tieši viņas priekšā. Vajadzēja tikai palūkoties uz ielu, uz asfalta guldītajos cilvēkos, kad viss sāka izgaismoties vēl vairāk. No viena krūtīm iznira trauslais naktstauriņš, savēcinādams vizošos spārnus. Un no nākamā... vēl, vēl.

 

No katras nedzīvas sirds pa mirdzošam tauriņam. No katra miruša cilvēka pa dvēselei. Kas, izkliedējot tukšumu, pacēlās debesīs un mākoņos, kur tām bija jābūt, aiz sevis atkal atstājot  klusumu, pelēcību un nāvi. 

Kāpēc šķiet, ka laika ir par daudz un nepietiek? Kāpēc gribas rakstīt, bet iedvesma vairs neapciemo? Un tā pavisam savādā sajūta, kad es šodien vēlos šo rakstīt, tad palasu... Un to ieraugu. Citiem vārdiem, citās notīs, citiem vārdiem, bet meldijas vēstījums ir tas pats.
Sāk likties, ka iepriekš tas nāca tik viegli. Rakstīt un rakstīt, un rakstīt. Bezjēdzīgas lietas, lomu spēles un skolas lietas. Stāstus un mirkļa uzplaiksnījumus. Tagad tas viss šķiet sarauts. Ne es vairs ar prieku iegrimstu grāmatu lapaspusēs uz veselām, brīnišķīgām dienām, ne es vairs spēju atbildēt lomu spēles, ne es rodu spēku stāstiem vai šim te...
Manī ir miljons emociju, bet tomēr nulle. It kā viss ir, bet tukšums gruzd. Un mēness tikai aiz loga mirdz, bet es esmu sākusi runāt tiešā tekstā. Kur palika sapnis? Kur tā burvība? Kur skaistie salīdzinājumi un tēlainā noslēpumainība?
Pasaule vēl joprojām griežas. Tikai es te stāvu, nesaprotot kāpēc es atrodos tur, kur es atrodos un kāpēc es daru to, ko es daru. Un nedaru.

Imantam

Klusi čuksti, kas debesīs veras
Un miers
Es ceru, ka šonakt nepaliksi
Tu viens
Ar sāpēm un ilgām starp ceriņu ziediem
Klusi
Es vēroju un vēlu, ka liegi smaidot
Dusi

Zelta lietus kā maigas domas
Lija
Un dzidri tie vārdi, ko sniedzi mums
Bija
Starp iespiestām rindām viegli vēji
Smēja
Tik tagad man pietrūks dvesmas, ko tie
Lēja

Klusuma dziesma

Klusums, tas ir kaut kas ļoti maģisks. Katru reizi citādāks, reizēm arī savādāks, bet tomēr - tas ir īpašs. Katrs cilvēks klusumu izjūt pa savam. Kādam tā ir sēdēšana tukšā mājā bez mazākās sakņas, citam tas ir prāta mēmums klusas lapas priekšā. Man? Jūs jautājiet: kas klusums ir man? Man klusums var būt viss un nekas. Klavieres ar pārgrieztām stīgām. Taustiņi, kas tiek spēlēti, bet neatskan ne nots. Ārējs mēms un kliedzošs klusums. Lasot cita acīs vai melodiju, kamēr pār lūpām nepārveļas ne vārds.

Es izeju uz balkona, ārā ir tumsa. Nakts vidus un tikai laternas mani mirkšķina ar savām oranžajām gaismām. Ēkas ietinušās nakts plīvurā un snauž, kamēr logi miegaini ielaiž dzestro gaisu, ieaijādami savus iemītniekus vēl dziļākā miegā. Bezvējš, koku zari, vieglas sarmas pārņemti, vārgi viz zvaigžņu gaismā. Stāvu, visapkārt valda miers, taču ne pilnīgs. Blakus esošajā ostā dun kravas vilcieni, sāpīgās nopūtās izkraujot ogles. Tāds kā sapnis, mūžīgs mirklis, kas var beigties ar vienas, naksnīgi apmaldījušās mašīnas parādīšanos. Vagonu trokšņi ir tikai kā fons, jo patiesībā visur valda klusums.
Klusums ir manī, tas ir tik veldzējošs, ka parādās vēlme to visu iemūžināt. Kaut kā, vai tas vispār ir iespējams? Vai kliedziens nakts tumsā pārtrauktu šo brīvību, vai balss skaņa klusi neizčākstētu šajā savādajā klusumā. Tramvaji jau sen ir aizmiguši parkos, sliedes knapi samanāmas, taču šī burvība mani mierina. Spirgts miers, jūtoties kā vienīgajai dzīvajai būtnei uz pasaules.
Nezinu kā, nezinu kāpēc, bet vienā brīdī tas lēni izgaist, līdz ar pirmās skaņas parādīšanos, līdzīgi kā mākoņa maliņa pie skaidras debesmalas. Un viss. Mirklis ir zudis. Un es vairs nejūtu klusumu.

Saule, kas ar saviem stariem vairs nespēj sildīt, gluži kā žēlabās apspīd cilvēku ikdienas gaitas. Pūlis, pilna vecpilsēta kādā brīvdienā. Gaisma atspoguļojas no logu stikliem, cilvēku burzmas raibums slīd man garām, visi kaut kur steidzas, visiem kaut kur jāiet. Smiekli un čalošana paslīd man garām, kamēr es tikai lēni speru soļus, nekā no tā nedzirdēdama. Viss plūst man gar ausīm, kā tādas nesvarīgas ziņas vai slikti noregulēts radio. Taču manī iekšā ir klusums.
Es jūtu kā senatnīgās ēkas klusi noskatās, mēmi lūkodamās uz cilvēkiem un sevī turēdamas visus tos stāstus, visas savas atmiņas un piedzīvojumus. Tas ir tas brīdis, kad es jūtu, kad es dzirdu visas šīs senās nopūtas klusumā. To var saklausīt vieglā dēļu čīkstoņā, kad vējš pagrabina jumtu vai aizcērt durvis. Ir jāprot tikai saklausīt kā klusums runā. Visi to prot, bet ir tādi, kas baidās. Aizmālē ausis ar ikdienišķām lietām un skaņām, kaut paši sev prātā domā skaļas domas, lai novērstu to klusumu, kas spēj pastāstīt tik daudz.
Stāvu kādā jaunā ēkā ar lielu vestibilu, nedzirdu ne skaņas. Tomēr visapkārt virmo tādas kā nojausmas, nesaprasti čuksti, no kuriem var pārskriet skudriņas pār kauliem. Taču tad, kad šķiet, ka esmu jau sākusi saprast, kāds ierodas. Iekliegdamies atnāk bērni ar saviem vecākiem. Un viss. Mirklis ir zudis. Un es vairs nejūtu klusumu.

Es bieži izjūtu spiedīgu nepieciešamību, nepanesamu vajadzību pēc klusuma. Ieslēgties kaut kur, lai es nedzirdētu ne skaņas. Uzgriezt skaļāk mūziku, lai apklusinātu savas domas. Iegrimt un paslēpties kādas grāmatas lapaspusēs, lai novērstos no trokšņa, kas valda visapkārt. Vienkārši, kaut tagad, kad, lasot šīs rindas, domas ir tikai pievērsušās tām, vai tad tas nav mirklīgs klusums? Tāds nedaudz savāds, nu jau pavisam gaistošs. Bet pavisam noteikti vajadzīgs. Lai spētu uz brīdi palikt vientulībā tikai ar sevi. Kuššš....

Kas ir noticis? Kāpēc cilvēki skauž, kad citiem ir labi, bet priecājas par citu nelaimi? Kurā brīdī viss tā izvērtās...

Rasas pieskāriens. Lai ziedlapas tvīkst zem tavām plaukstām kā kaut kas bīstams. Aizliegtais skaistums, kas liek aizrauties elpai un izbaudīt maigo jaunību. Ērkšķains ceļš uz laimi, kā savāda mūzika, kas spēlē tikai naktij. Neviens nepazīst to naivumu, kādā dzīvo ziedi. Kā mazas svētules, tās kārdina sevi ar savu apslēpto daili, ko iztērpt būtu lielākais grēks no visiem. Un samaksa būtu dzelšana. Sūrst. Liegi glāsti un vējš to aiznesīs prom. Kā zāles uz visu, kas sāp. Kā aizmiršanās. Tikai noplūc to rozi, pēc kuras pastiepjas roka un mūžam atminēsies tās kliedzienus mirstot. Dzīvojam vienreiz, bet mirt ar tām sajūtām ir kā sasniegt sapņu piepildījumu. Tā sauc un kliedz, zem vēja skārieniem trīsot un drebot. Vai neraudās, ja aiztiksi miegā? Trauslā atdusa, sapņojot par saules kvēlumu un gaismu. Savādie čuksti. Vētra klusumā. Pumpurā.

Sometimes.. I don't know.. I just feel lost. Have no idea how, why or when does it start, but that's it. Like pinball in hole sounds "ping" and I don't feel like I fit here anymore. Or somewhere else. Like... Just nowhere. I feel like lonely man, who is lost in the desert. No, it is worse, because I am not in the desert. I am lonely man lost in the crowd. Maybe just room is full and I don't have enough space to get in there.
And then I start thinking - who the hell am I? Is my life now worth living? Are friendships permanent? Will I find my way in life? The only road, where I am meant to be. I've been searching for it, but it's just lost. Like me.

*Waiting for another "ping", who'll bring me back to normal life