Verdošs ūdenskritums.
Skaņu lietus, atbalsojoties ieved nenoteikti sapņainā valstībā.
Lociņš pār stīgām un vijoles sirds to nepaspēs.
Mīlestība pār visu, bet septītajās debesīs tā neieved.
Kāpēc tik klusi?
Vai jēga no jautājuma, ja atbildes nav?
Tās nav un nebūs, kamēr pūlis saspringts gaidās.
Applausi, sastinguši gaisā, tā arī neatskan.
Mākslinieka asaras, mūzikas dvēsele.
Vijoles forma, kā spīgana un sirēna, kura neredz.
Kuru neredz.
Koks, tas ir tikai koks, mierinājums, kuru nesniedz.
Vai tas bija jautājums, ja balss pusceļā apklusa?
Nē, nē.

Neļauj izgaist sapnim, kas tevi saista.
Kā miglas pārklāts lauks tas skumjas raisa.
Reiz pienāks brīdis, kad ūdens lāses kritīs.
Un šis īsais mirklis tik mūžīgs šķitīs.

Kas laiku pārvērta mūžībā? pie auss čukst sirdsapziņa.
Tik saule raudoša paver mākoņus mazā spraudziņā.
Tikai sirds kā sasalusi un sastingusi gaidās.
Tā atraidījuma, skumju un neveiksmes baidās.

Smags priekškars liek pazust skatam uz pasauli.
Jebšu tas tur ir bijis vienmēr.
It kā radot nelielu un patiesu atsauksmi.
Uz to aklumu, kas acīs skaidrības vietā.

Nevajag aizmiegt acis patiesības priekšā.
Citādi tā aizbēgs tālu prom pati no sevis.
Neļauj nevienam ievilkt sevi visu iekšā.
Ja krūtīs smeldzoša sirdsapziņa liek bēgt, nevis.

Palikt un sargāt mirkli mūžību.

Sapņu skābe

Uzkrita pirmais sniegs, un tas nokusa. Pie manis atnāca atklāsme, bet tad tā aši nozuda. Kā viegls un rēns rīta vējiņš mani apšalca rudās koku lapas, kuras plosīja vētra. Bērzs ārā pie loga noskuma, jo ziemeļu rota bija prom. Smags darbs nes smagus augļus. Taču vai visi spēj šos augļus panest? Nekad nenovēlēt kādam iegūt augļus, kuri viņa muguru noliec tik smagi, ka seju vairs nevar pacelt pret debesīm. Un tā tās dienas paiet..

Pēterbaznīcas tornis rīta miglā, tas sveicina smagi un lēni. Gailis par tālu, par tālu, lai zelta spīdums atplūstu līdz šejienei un aizsniegtu manas acis. Ne viss, kas spīd, vienmēr būs zelts. Man viss būs kārtībā, kad es to iegūšu... Pulkstenis tikšķ, skaitot savu laiku, kamēr spožie rādītāji lēnina savu gaitu, zobratiem dilstot un cerībām zūdot. Saules gaisma vairs nesilda.

Nevajadzīgi ātri parādījusies, lāsteka lēnām kausēja sevi, ūdens lāses krītot sasitās un nekad vairs neatguvās. Lietai, kas padarīta ātri, var būt ilgas sekas.

Pagātnes elpa

Uguns. Viņš pieskārās viņas ķermenim un automātiski uzmeklēja viņas lūpas. Augums, tvirts un pakļāvīgs zem viņa pirkstiem. Atglaust viņas melnos matus no pieres, ar pirkstiem izsekot slaidajai gurnu līnijai un pievilkt sev tuvāk. Vēl tuvāk. Dzirdēt savu vārdu aizžņaugtā čukstā plūstam pār viņas lūpām un to apklusināt ar dziļu skūpstu. Viņš pasmaidīja. Viņa bija viņa. Viņa piederēja viņam.
Kaisle. Viņai šķita, ka uguns izšaujas cauri viņas dzīslām. Aizvērtām acīm atliekt galvu un iekunkstēties. Ikviens viņa pieskāriens svilināja kā uguns un atstāja nospiedumus viņas dvēselē. Saindēts prāts. Saindēta miesa. Saindēta dvēsele. Viņa nolieca savu galvu pie viņa kakla un iekodās tajā. Ķermenis trīcēja. Noskūpstīt kaklu, atgriezties pie lūpām un nozagt viņa dvēseli. Nozagt viņu. Viņš ieelsās un viņa caur skūpstiem pasmaidīja. Viņš bija viņas. Viņš piederēja viņai.

*********

Miers. Viņš maigi pasmaidīja, ieraugot, ka viņa tuvojas viegliem soļiem. Baltais audums plandīja ap slaido augumu un tumšie mati vējā nedaudz plīvoja, ik pa laiciņam aizsedzot viņas seju. Viņa bija skaista. Viņas lielās acis vienmēr šķita par kaut ko pārsteigtas, bet apaļās lūpas pavērtas smaidā. Viņa bija apburoša. Viņš pastiepa roku viņai pretī un tad klusējot apskāva trauslo augumu. Ieelpoja viņas reibinošo ceriņu smaržu, kas vēdīja katrā viņas kustībā. Viņš sajuta mieru. Viņa bija te. Viņš viņu mīlēja.
Harmonija. Viņa paātrināja soli, tuvojoties vietai, kur viņš viņu gaidīja. Viņa smaids viņu aicināja pie sevis un viņa nespēja tam pretoties. Tumšās, dziļās acis, kuras solīja vienmēr viņu pasargāt un rast atbildes uz visiem viņas jautājumiem. Viņš bija skaists. Neievainojamība tā vien staroja no staltā auguma un gaišie mati, kurus vējš bija sajaucis juku jukām, lika viņam izskatīties pēc maza puišeļa. Viņš bija apburošs. Satvert pastiepto roku un ļaut, lai viņš pievelk viņu cieši klāt. Iesloga sargājošajā tvērienā. Viņa sajuta mieru. Viņš bija te. Viņa viņu mīlēja.




Es pavirzījos tuvāk savam mērķim pa vienu soli. Vienu nolādētu soli un sapratu, ka manā dzīvē nekam vairs nav jēgas. Viss bija sabrucis. Mīņājos uz vietas, jo neredzēju jēgu doties tālāk. Tikai pagriezos pretējā virzienā un pārlūkoju visu, kam esmu gājusi cauri. Lūkojos cauri visai savai dzīvei. Dzīvei, kurai esmu kārpījusies cauri ar visām četrām. Nu tas viss zaudēja nozīmi manās acīs. Viss, kas manās acīs agrāk bija nozīmīgs tagad saira pīšļos un putekļos.

Man acīs sasprāga asaras redzot cik es esmu viena. Tās notecēja pa manu seju un izgrauza tērcīti putekļos, kas bija sakrājušies man uz vaigiem. Sviedros, netīrumos un vienaldzības maskā, kas netika atstājusi manu seju jau vairākus gadus. Pār plecu palūkojos uz savu iepriekš nosprausto mērķi, tas bija pazudis kā ietīts necaurredzamā miglā virs melnā tuksneša – manas dzīves.
Kā bērnu fotoalbums man vienā mirklī acu priekšā pazibēja visa dzīve. Smalkas druskas, stikla lauskas no vesela loga, pa kuru agrāk tika redzama visa mana dzīve. Dzīve, kura kā sašķīdis spogulis vairs nerādīja neko un sīkie gabaliņi grieza kailās pēdas un sirdi kā ass nazis. Nelieli, no veseliem notikumiem izrauti mirkļi, nenozīmīgas sekundes kā kadru virkne paskrēja man gar acīm, visi šie gadi bija kā pāris sekundes. Visi šie gadi, mana dzīve ir kā nenozīmīgs mirklis lielās pasaules esībā. Es biju kā sīks puteklis uz lielā pasaules ceļa. Mani vienā mirklī var aizskalot viena lietus lāse, bet neviens to nemanītu. Es biju daļa no sešiem miljardiem cilvēku, sešiem tūkstošiem tautu. Viena maza daļa no cilvēkiem, kuriem visiem bija vienādas tiesības dzīvot. Bet es vairs savai dzīvei neredzēju jēgas, tā šķita krāsaina, bet bezjēdzīga un pārāk kaila, kā krāšņa, sabrukusi māja, no kuras vairs nekas nepalika apslēpts ziņkārīgo acīm. Tur pat nebija nekā ko redzēt.
Visi ko es agrāk esmu mīlējusi ir mani pametuši, viss ko es agrāk esmu pazinusi ir pārmainījies un visas izjūtas, kuras agrāk esmu jutusi ir mani izslaucījušas tukšu. Tukšu, atstājot gruzdošas sāpes.
Un tagad, kad atslīgu uz vientuļā soliņa parkā, šķita, ka mani ieskauj necaurredzama, balta migla. Es biju zaudējusi dzīves pavedienu. Pavedienu, kurš mani veda cauri miglai. Pavedienu, kuru veidoja notikumi, virknējoties cits aiz cita. Cilvēki, vietas, draugi. Draugi. Draugi, kuri man vienmēr bija šķituši pašsaprotami. Kā tas, ka katru rītu uzlec saule. Es viņus sāpināju. Es viņus pametu.
Ja es nekad nebūtu sekojusi tai varavīksnei, meklējot podu ar zeltu.. Es nogalināju sevi. Savu īsto es. Maz pamazām kā koks, kuram rudenī pa vienai krīt nost lapas. Tās nobira uz zemes, sabirza pīšļos un putekļos. Es atstāju sevi citiem, pretī nepaņemot neko. Pa saujai savas būtības katrā ceļmalas mājā, uz katras taciņas.
Pasaule darbojas kā milzīgs salmiņš – izsūc mani visu un tad sašķaida. Kā tukšu, nevienam nevajadzīgu trauku. Lauskas, tas ir viss, kas no tevis paliek. Lauskas kā puzles gabaliņi, kurus nekad nevarēs salīmēt kopā. Jo kaut kā trūks. Būs izzudusi būtība. Pat sēžot ar līmi rokā nevarēs atcerēties, kas tas bija sākumā. Bilde būs izgaisusi no atmiņas. Pēc vairākiem neveiksmīgiem labošanas mēģinājumiem zaudēt pacietību un mest to pret zemi. Salauzt vēl sīkākās lauskās. Kas sabirzīs. Pīšļos un putekļos.
Bet migla, tā sabiezē vēl biezāka. Ceļš zem kājām izzuda un es attapos purvā. Bez mazākās sajēgas, kur atrodos. Jo zemapziņā jau sen biju apzinājusies, ka mērķis nav tā vērts. Nav vērts to asaru, to sāpju, to cilvēku, kurus zaudēju. Kuri ļāva man aiziet. Kuri ļāva pasaulīgiem mērķiem novērst mani no mērķa.
Kad Dāmokla zobens kritīs, tad es domāšu tieši par viņiem. Un par šo te. Vienu soli, kurš ielaida pēdējo lodi manās trauslajās bruņās. Cik ironiski, ka jāmirst tad, kad esi sapratis savas kļūdas. Jo izvēles nav. Mana būtība un apziņa mani pamet. Citi to sauc par pašnāvību. Es to saucu par pēdējā mirkļa atklāsmi. Jo tā piemeklē tikai pēdējā mirklī. Kad esi jau norijis tableti. Bija jāmaina sava dzīve. Bija. Bet nu jau par vēlu.

Elements

Es esmu ūdens lietū un jūrā.. Gaiss vējā.. Zeme mežā. Un uguns ugunī.. Uguns ugunī. Stihija vētrā. Vētra. Stihija. Es

Vai vajadzēja?

Viņa it kā to visu zināja. Bija savu sirdi noklājusi kārtu kārtām, ar citu padomiem, risinot citu situācijas, lai nevajadzētu salūzt, kad pašai tas viss būtu jādara. Viena pakaļ otrai, visas tās lietas, kurām nevajadzētu notikt, tas viss krājās, tas viss ietina viņas apziņu, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo. Nepieļaut vienu, nedarīt otru.. Taču tie visi bija tikai māņi. Lietas, kuras spēs salauzt viens vienīgs pieskāriens. Domas, kuras atraisīs tikai viens skatiens. Taču apakšā.. sirds no tīra stikla, visplānākā no visiem. Dzirds atveids, kuru reiz paņems rokās un sajutīs. Viņa priecāsies. Taču tad, visas tās kārtas nebūs nekas vairāk kā rēgi. Tad viņas sirds, kaila kā jaundzimis bērns, būs tikai viņa rokās. Un reiz tā nokritīs. Sašķīdīs drumslās, tāpat kā viņa pati. Jo padomi nelīdz.

Nevajag ticēt.

Ātrums. Asaras un elpa aizķērusies kaut kur rīklē. Sārta saule aust, bet nedrīkst. Spārnu švīkstoņa pieņemas spēkā līdz ar satraukumu. Viss. Trīcošas rokas, mirdzošas acis. Bailes. Panika. Bet vai tiešām? Vai viņa nav tikai otrā plāna aktrise mūža izrādē? Vai loma šoreiz nav par smagu? Sirds strauji pukst skaitot pēdējās minūtes, bet viņa nezināja, cik patiesi vai tēloti tas ir. Puanšu purngali spieda pirkstus, un viņa attapa, ka ir nepareizajā izrādē. Taču bija jau par vēlu. Sabrukums.
Jaguārs asiņoja.
Aizbēdz.
Lādiņš.
Mēs zaudējam piesardzību.
Vai tiešām es pazudu?
Iesprūdusi pasaulē, kuras nebūtība ir neredzama.
Atvērt plakstus, kaut jēgas nav.

Atslēgu saišķis

Asinis? Viņa nespēja noticēt tam, ko redzēja. Tas nevarēja būt reāli. Saules stari pārāk spoži, pārāk dzidri iespīdēja viņai sejā. Laiks tikšķēja, it kā pulkstenis būtu aptrais, bet viss taču bija kārtībā. Kad lode ir izšauta, paliek tikai cerība. Tumši zaļa krāsa uz otas, ar kuru viņš triepa uz sejas padošanās zīmes. Ko sēsi, to pļausi, viņi teica. Taču vienmēr visi aizmirsa uzasināt izkapti.
Pārāk daudz sāpju, viņa teica, skatoties, kā no koka nokrita pēdējā lapa, laizdamies savā pēdējā ceļā. Ceļš nekad nebeidzas, tas vienmēr mainās vai sazarojas. Krustceles. Pa labi ir gods, pa kreisi ir meli. Vai varbūt brist pāri pļavām, lai neatrod? Lai nevelk atpakaļ, lai ļauj ievilkt gaisu plaušās, nevis tur. Rokas, kuras nekad neatlaidīs tvērienu ap manu kakli.
Pārāk maz saules, viņa izdvesa, ēnām paliekot arvien garākām. Vai kāds tev deva? Vai viņš tevi ar varu turēja istabā, ka tu dienvidū nelidoji kopā ar putniem? Jo tiem nav nekādu rūpju, tie tikai nomet savas raizes kā slimas spalvas.
Viņš cieši sažņaudza viņas pirkstus vēl pēdējoreiz. Tad, skumji uzsmaidījis, nosauca viņu par tauriņu un aizlaidās. Meklēt ziedu. Savu ziedu, uz kā nolaisties, līdz spārni vairs neatvērsies nekad. Jo viņa bija naktstauriņš. Viņa neredzēja sapņus, tikai tos dzēsa. Viņa necīnījās ar sāpēm, tikai tās uzsūca gaismas vietā. Naktstauriņu pievilka spuldze, bet viņa pašiznīcinājās ievelkot sevi tumsā.
Laika ir pārāk maz, viņa ievaidējās, vērojot izdziestam rīta zvaigzni.
Nevajag.
Man salst.

Septiņdesmit septiņi

Viņa iesmējās saltus smieklus un piemeta vēl ugunij malku. Viņas strīdu ugunij, kam vairāk piederētos eļļa, bet nē, viņa šodien jutās pārāk labi, lai ļautu sev naidu izgāzt arī pār citiem, ne tikai ļaut tam grauzt iekšieni. Jo tāda viņa bija. Naids kā visspēcīgākā skābe viņu postīja, grauza no iekšpuses un ārdīja, bet viņa nedarīja neko.. pilnīgi neko. Tikai šodien viņa juta tādu nepareizu sadomazohistisku prieku, ka viņas naidniekiem ir dota vēl viena atelpas diena. Kārtējā. Lai arī viņa to nekad nevienam, it īpaši sev, neatzītu, viņa bija tikai skulptūra, tikai lelle, ar ko naidam tika spēlēties, ko tikās iznīcināt, lai tikai apliecinātu savu varu un spēku..
Jo viņa bija tukša. Kā brīnišķīgi skaists trauciņš ar tukšu vidu. Aiz tumšajiem matiem, tērauda acīm, porcelāna lellei līdzīgās sejas un auguma, stiklainā smaida, kas tika atrādīts visai pasaulei, slēpās.. nekas. Nekas, ko būtu vērts redzēt vai iepazīt. Viņu bija iznīcinājis pašas naids, kurš pārvaldīja visu viņas būtību, spēlējās ar viņas jūtām un grauza viņas prātu no iekšpuses, tā arī nekad neizlaužoties brīvībā, nekad neatrādīts gaidošajai pasaulei, kura redzēja tikai neparasti trauslo meiteni ar pūļa viedokli, būtni, kura iejuka simttūkstošos peldot pa straumi. Šļakatu upē un graudiņu smilšu kalnā, kurš nekad neizkustēsies no vietas, lai izraisītu lavīnu.
Nekad, nekad neviens nepieredzēs, kā viņa pavērs savas sārtās lūpas, lai izkliegtu savu sāpi, kuru neviens nedzirdētu, jo viņai nebija neviena, kas klausītos. Un mēness sērīgi nopūtās, redzot bezspēcības asaras, kas plūda pār viņas vaigiem, reedzot sāpes un sarūgtinājumu, niknumu uz sevi, kas bija redzams tikai miegā, jo pārējā laikā visa viņa bija naids, kas nespēja nīst sevi, lai arī tā bija visa šī naida dziļākā būtība un īstais uzdevums.

Asins roze

Viņa iedūra sev ar asumu un sāpēs sarāvās. Pār vaigu notecēja asara un no brūces lēnām izsūcās asins lāse. Sāpe izplatījās pa visu ķermeni, bet tas nelīdzēja. Tas nepalīdzēja notrulināt to, kas viņu plēsa pušu krūtīs. Tas nepalīdzēja iesist sirdij tā, lai tā saprastu - jāapklust. Jo tā rēca, raudāja un plosījās kā pūķulēns. Šāva savu uguni un nepalīdzēja izdzīvot. Viņa nekad nebija iedomājusies, ka sirds varētu sāpēt fiziski.. Nē, ne jau duncis tur bija iedurts, viņas sirds lūza. Un nebija neviena, kas palīdzētu. Viņa iedūra sev rokā atkal, salekdamās no piepešā, taču ne negaidītā uzliesmojuma un karstuma rokā. Asaras no atsevišķām lāsēm pārvērtās tērcītē, kas plūda pa vaigiem uz kaistošās ādas. Taču neremdēja sāpes, nesniedza cerēto atvieglojumu. Kāpēc lai fiziskas sāpes reiz nespētu pārmākt garīgās? Kāpēc tas nelīdzēja, kāpēc lietus neveldzēja saules izkaltušu tuksnesi? Kāpēc ar nazi nevarēja izgriezt salūzušās daļas cilvēkā tāpat, kā varēja apgriezt nokaltušos zarus? Viņas sirds bija samalta drumslās. Viņa gribēja, lai tā beidz sāpēt. Lai sāpju vietā būtu tukšums, kuru nekad nevajadzētu aizpildīt. Vai jāmirst? Vai tā bija izeja?

Smalkais asmeņa galiņš vairs ne tikai noglaudīja plaukstas virspusi, bet noslīdēja zemāk, ļaujot tam pāršķelt arī apakšdelma ādu. Asinis veldzēja.. tik tiešām. Sāpes pārpludināja ķermeni un lika viņai notrīcēt. Piepeši kļuva karsti. Viņas plakstiņi notrīsēja un viņa lūkojās uz asinīm, kuras notraipīja visu.. Taču nebija vairs vēlmes to apturēt. Viņa juta mazohistisku prieku, jo sāpes krūtīs pamazām atkāpās. Un acis vairs nebija tik skaidras, sāka reibt galva un zuda spēki. Lai uzveiktu vienu, viņa bija gatava zaudēt visu..

Mēs zaudējam piesardzību.

Viena cigarete par daudz. Viņš neko nedarīja. Viņs nejuta. Ods iekoda kaklā, paķerdams asins lāses no saindētā ķermeņa. Kļuva tumšāks. Bet zini, viņam bija vienalga. Kaķis saplēsās ar rudo runci, struto auss. Viņam sāpēja, bet tas nebija tas. Viņš apsēdās un atlieca galvu. Spranda iekrakšķējās, ziņodama par sevi. Par sāpēm, ko tā pārcietusi. Bet viņam bija vienalga. Es atkārtojos, bet bija jāzina. Aklais slepkava uzlika acu apsēju un dūra. Tieši dvēselē. Viena lāse spēj izmainīt visu.
Viena asins lāse - dzīvība vai nāve. Viens piliens ūdens un augs ir atkal dzīvs. Viena alus lāse un tu jūties atspirdzis. Debesis krāsu nemainīs. Viens medus piliens saldai tējai. Ziedošanās neko nemainīs, jo neviens to nenovērtēs. Ziedojies klusumā, jo saule neatvērs savus starus tumsā. Ja saki, tad saki sev, jo jēgu visi neizpratīs. Varbūt tikai iedzer pēdējo lāsi, tā izkaltēs tev rīkli. Tuksnesis sausumā un asaras sāļums. Viena asaras lāse spēj salauzt. Viens ūdens piliens sāk ūdenskritumu. Bet viens tu esi un paliec viens, bez sevis, bez citiem. Kāpnes bez pakāpiena neved pie mērķa. Salauztas sirdis spēj dziedēt citas. Jo viņš ir pārāk iekšā visā. Viņš ir pazaudējis sevi, atdodot citiem to, ko tie meklē. Viņš palīdz, bet neviens to nenovērtē.
Klusumā domas iegūst lielāku jēgu. Nevajadzēja atņemt vieniem un ziedot otriem. Mirušas pilsētas ūdens pakšķi spēj iedvest skaņu. Sarkanas jūras asins lāses ir iztukšojušas cilvēkus. Pazuduši spoki meklē mieru, bet arī atrastie stāsta par to, ko viņi mūžam meklē, bet neatrod.
Nevajag pazaudēt mērķi, tas nomaldīsies neceļos un atradīs vietu, kur apmesties. Pirksti dreb, gaisma dziest un tumsa pārņem. Nedrīkst aizmirst. Noslīksti rasas lāsēs, skaistāku nāvi atradīsi tikai ziedos.
Var jau būt, ka viņi nesaprot, ko vēlas, bet viņš zina. Viņam vajag zināt, ka auksta ieroča spals spēj atspēkot redzi. Šāviens, raidīts tukšumā, vienmēr atradīs mērķi. Nedomājot par lietām būtiskām, vienmēr pie tā nonāksi. Upuri, kuri sešas pēdas zem zemes, nepiedod. Elle nedzird tavas lūgšanas. Mīlestība ir ar nosacījumiem, jo tā nesaprot citādi. Māte spēj ar vienu piena lāsi padzirdīt zudušos. Misionāri kapelās nerod mieru, tiem ir jādod. Tie, kuri saprot sevi, nekad nevarēs pateikt citiem. Saburzīts aizkaru audums vienmēr atminēsies pieskārienu, kad citi to jau būs aizmirsuši. Brūces, kas cirstas aiz sāpēm, vienmēr būs svarīgākas par tiem, kuri nekad neaizmirst savu laimi. Acis, kuras aizvērtas uz sekundi, mēdz atcerēties visu, kas kādreiz bijis. Viņš neaizmirsīs. Slepkavam ir vistīrākā sirds un nešķīstākā dvēsele. Pirms tā nav zaudēta, viņš atminēsies visu savu upuru dzīves. Apsēstība. Atrast ziņas, ievākt augļus nokaltušai ābelei. Ne visi to prot. Neviens neko nesaprot.
Vainagā iepītas magones - mīli ziedu, pirms tas ir novītis. Uguns, kas degta tumsā var izraisīt lielāku postu kā gaismas slēdzis, kurš izdzesis spuldzi. Nekad nesēdi uz krēsla, ko salauzis tu pats, tas nepaliks veselāks, lai tu tur varētu atdusēties mūžīgi. Tikai viena glāze spēj slīcināt bēdas. Asaru okeāns neraisa dziļāku līdzjūtību, par vienu lāsi, kura noritējusi akmenim pār vaigu.

Varbūt tikai stikli dzird savas lūgšanas, pirms tie ir saplēsti.
Nepatīk. Kuram gan patīk. Tukšumu nevar aizpildīt ar zeltu, zeltam nekad nepietiek vietas. Asinis nomazgā netīrumus, bet nedziedē strīdus. Varbūt tu sapratīsi to, kā dēļ es esmu te. Tev.

Vai tu?

Rīta rasa mani neskar. Es esmu naktsputns. Brien ar slapjām kājām, kamēr mitrums dzalkstoši lien tev augšup par ķermeni. Plandoša kleita un klusums. Vienatnē. Nav pārliecības. Bet kurš tagad to varēs uzminēt. Tikai es un nakts klusums. Nevajag labāk. Vai vajag melot? Zagt no nakts to, kas tai pieder? Varbūt tā negrib dalīties un klusi sēž, nomodā sapņojot par rītdienu. Dēļu čīkstoņa, kad jādodas pāri tiltiņam. Soļi nenes tik tālu. Tie liek apstāties un apsēsties. Spirdzinošs ūdens atveldzē pēdas. Tas nekad nebeigsies, viņi saka. Tas nekad nesniegs tādu veldzi kā tagad. Nevajag iet prom, nevajag nozagt burvību no tiem, kuri ir to pelnījuši. Vajag paturēt to sev, vajag būt savtīgam un nedalīties. Citādi nekad nevarēs atgūt to. Tikai sekunde un tā var būt prom. Tāpēc jāizbauda līdz rītausmai. Līdz brīdim, kad nakts snaudīs, mirkšķinot zvaigznes. Bet zvaigznes nesapratīs. Tās paliks tepat un turpinās sapņot. Varbūt man ir jāiet tālāk, jābrien cauri visiem purviem, atstājot dzidrumu citiem. Un tad vienkārši aizmirst. Nekad.

Jebkura māksla ir pilnīgi nelietderīga.

Man nav ne jausmas, kur iet, ko darīt,
Piepeši es jūtos apmaldījusies sevī,
Vai tas ir tas, ko gribu, ko vajag
jeb saules pieskāriens piepeši svešs?

Asvaltpelēka debess ārā pa logu
No zemes spītīgs aukstums lien,
Neesmu vairs pārliecināta it ne par ko,
Tik gaisma acīs nedziest arvien.

"Varbūt tev jāiet tālāk,"
Kaut kas iekšienē klusi čukst,
"Varbūt tur būs viss pateikts sīkāk,
Atradīsi to, kā dēļ sirds tava pukst."

"Nē, maini virzienu," no otras puses saka,
Mana galvā domu nav, tā tukša kā aka.
"Tur kur tu ej, tur izejas nav un nebūs,
Tikai īsta patiesība un laime saulē nerūs."

Un kurš man pateiks, kas pareizāk darāms?
Vai strādnieks, kuram daudz zemes vēl arams?
Arājam arkls šķiet smags vēl aizvien,
Nē, nē, nav pareizi tas šodien.

Vai palīdzēt spēs man vīksna, pļavas malā?
Tai saknes ir dziļi zemes kārtā..
Saki man, vīksna, ko saka zemes sirds,
Tai sirdspuksti dziļi, visu zina tā.

Tik brīvais putns padebešos spēs teikt:
"Nāc, es pastāstīšu stāstu, ko veikt -
Uzticies sirdij savai un prātam,
Tie palīdzēs lidos debesīs pašam."


Man nav ne jausmas, kur iet, ko darīt,
Piepeši es jūtos apmaldījusies sevī,
Vai tas ir tas, ko gribu, ko vajag
jeb saules pieskāriens piepeši svešs?

Klusums

Jūra šalc un viļņi bango. Tu kliedz, bet es neesmu tur. Vai proti noteikt laiku pēc mēness? Es nē, es nē. Bet tu neaizmirsti mani. Sarkana liesma jūrā, kurā saplūst viss ar zemi. Tumsa, tumsa, kāpēc es neesmu pie tevis.. Jūra, pūš no ziemeļiem vējš...

Pūš no ziemeļiem vējš

Un no ziemeļiem nākam mēs,

Saulei pretī ceļš plūst

Mūsu sniega drēbes kūst.

Iekliedzies un vēja brāzmas, bet ne tu. Tu, kuru gaidīju jau sen. Bēdz, bēdz prom. Lai neatrodu tevi. Jo nemeklēšu. Tu paliec te, starp viļņiem, bangām un putas šļācas. Jūra. Jūra. Kaija iekliedzas klusumā, kas piepeši uz sekundi radies. Jo vētra ir klusums. Tu esi mans klusums. Tu esi viss. Smiltis paliek uz vietas, kamēr vējš pūš. Es nespēju, nespēju būt pie tevis, bet nespēju bēgt. Jo bēdzējus neatrod. Man vajag tevi, vajag saltās šļakatas. Vajag saltumu un sāli uz mēles, lai neaizmirstu. Dzalkstošās pēdas un miklums starp pirkstiem. Esi. Lūdzu. Iekliedzos es, jo mani rauj prom. Neaizmirsti mani, nekad. Esi te, lai es varu tevi just. Just, bet nepieskarties. Vai tu nesaproti to, ka nevaru bez tevis. Tieši te, tagad, kad neredzu. Tik melnā jūra, stihija, kas mirst un nogalina. Nogalini mani kopā ar tevi, lai neredzu sevi. 

Sāp

Saule ieslēpjas mākoņos un es degu, degu, degu. Stari apslāpē zemi, cauri vēnām līst uguns šaltis. Sirds lūst. Viss. Bezcerība. Es esmu bezcerība. Saulrieta krāsa noglauž egļu galotnes, kāds noklīdis stars neklausa pavēlei. Manī mostas cerība, liesma sāk rimties. Tā liegi pieglaužas ādai, taču neder.. Neder.. Mana sirds lode tinās plīvurā, tik brīžiem padarot to labāku. Labāku. Citiem, bet ne man. Simtiem siltu toņu debesīs uzrunā mani, bet es nesaprotu. Tie māj un mirkšķina, pamirdzot caur spraudziņām, bet mani tas nemierina. Saulrieta cietumsargi. Mākoņi. Vēnas deg un acis karstas, tām vajag žilbuma. Dodiet man manu sauli, kas apgaismos mani. Lūšana. Sāpes. Noliegums. Plēst matus? Vai traka? Izejas tur nav. Persiku violetie toņi, sarkana liesma un mīlas apmetņi. To visu.. Visu mani iesloga. Krist ceļos un saķert galvu rokās. Cauri restēm redzēt, kā saule tuvojas zemei, ietinusies nāves apmetņos, zemei, kur viss grimst tuvāk. Kamols kāpj kaklā, tas dedzina, un es vēlos sadegt, sadegt kopā ar laimi.
Atlika nedaudz. Lūgšanas tika piepildītas. Aizvērtas acis noglāstīja maigākās rokas pasaulē. Saulriets. Veldze. 

Lāse sirdī

Es mīlu krāsas pēc lietus. Nē, nevis pēc tā lietus, kas apslāpē visas skaņas un maņas, visu pasauli darot pelēku, bet to, kurš uz ādas līst kā piens, kas mīl pasauli, glāstot ikvienu personu, lietu, augu.. Tas tiem visiem iedveš dzīvību, otro cerību, atmodu.
Dzirkstošas krāsas un svaigas smaržas. Vieglas vēsmas un dedzīgs prieks. Valgums, pārklājot ielas, liek uzvirmot sajūtām, kuras atdzīvina mani. Mani. Mani. Tevi. Lietu. Krāsas. Krāsas. Krāsas. Koku lapas sāk mirdzēt, sulīgi zaļais mīl kā pavasaris. Ceriņu ziedi kā apreibušo smaržo un mīl. Mīl. Mīl?

Dabas baterijas

JĀ! Tas mani uzlādē, padara traku un liek ilgoties pēc ilgas dejas lietū. Liek ārdīties, vēlēties pēc skaļas vārdu kliegšanas un darīt, darīt, darīt.. Smieties, zīmēt, dejot, dziedāt. Zibens, tā ir dabas stihija, kuru es mīlu. Negaiss.. tā esmu es. Nevajag.. nevajag man to atņemt. Saule nesniedz tik daudz, cik zibens. Vai saule liks sajaukties lietuslāsēm kopā ar asarām, par kurām neesi pārliecināts - tās ir no bēdām vai prieka? Vai saule liks smaidīt visu laiku, kamēr vaigos iemetas stīvums, tomēr smaidīt jāsmaida - jo, re, atkal uzzibsnīja..
Zibens ir stihija, kas plosās, ārdās un ir tik skaista. Zibens spēks - lieta, kas jāiemanto visiem sevī.  Jo zibens nes tik daudz cerības, negaiss spēj tik daudz ko paveikt. Uzlādēt. Nogalēt.. Iemantot kaut ko.

Mīli mani.

Pieci peniji un glāze alus.

Sāpes, kad tās izstrāvo cauri ķermenim nelīdzinās nekam citam pasaulē. Tās var būt stiprākas vai vājākas, bet tās tik un tā būs un paliks sāpes. Pat ja brūces būs dziedētas ar gadiem un zālēm, ik pa laikam tās iesmelgsies, atgādinot, ka pasaulē pastāv arī kaut kas reāls, ne tikai pasakas un prieks. Ziniet, ja visi cilvēki aizvērtu savas acis un staigātu apkārt, viņi labāk iepazītu viens otru, nekā saskatot. Un tad, kad ierastos kāds, kuram redze būtu dāvāta, viņš redzētu patiesos cilvēkus, nevis tos, kuri slēpjas aiz dārgām drānām, augstām kurpēm un spožām kaklasaitēm. Viņš redzētu to, ko mūsdienās spēj reti kāds. Redzēt cilvēkus caur mūziku. Jo mūzika ir palicis vienīgais veids, kā atklāties pašam. Tas ir mākslas pirmatnējais izskats. Jo gleznā cilvēks var melot, rakstot viņš arī var melot. Bet radot mūziku - tā būtu kā melošana pašam sev. Nekad neizvēlies melot sev.

Vai saule sev melo? Vai debesis raudādamas sev melo. Tās iztukšo. Un attīra visus. Mani, tevi, mājas, cilvēkus, dzīvniekus.

Suns nekad tev nemelos.

Māksla ūdenī

Vai esi šķirstījis kādreiz grāmatu, zinādams, ka kaut kur starp vākiem slēpjas tas, ko tu meklē? Nē, nē, šoreiz runa nav par kādu definīciju, kopsavilkumu vai citātu, es taujāju par jēgu, kura vienkārši vai lien ārā un māj ar roku - atrodi mani!

Vai esi kādreiz plinkšķinājis klavieres, spēlējot ar diviem pirkstiem, un ticējis, ka varēsi kļūt par ģēniju, tādu pašu kā Mocarts, Šopēns vai Verdi. Un zinot, ka mūzikā ir ieslēpts tieši tas, par ko vēlies kļūt, bet nespēj to sasniegt, jo nevari ar vienu roku nospēlēt 4. noktirni. Nē, vispār nespēj nospēlēt. Bet vai kādu tas interesē?

Vai esi kādreiz meklējis pa visu māju kādu sen pazaudētu zīmējumu, lai lūkotos tajā, jo esi pārliecināts, ka tas vienmēr ir bijis tavs labākais zīmējums, kurā parādās tavs talants, bet tas tik un tā ir pazaudēts un nekad netaps atrasts. Un tad, kad tu, otas zobos iežmiedzis, centies atcerēties, kas īsti tur bija uzzīmēts, lai atkārtotu, prāts piepeši ir kā izslaucīts.

Vai esi kādreiz paņēmis rokā pildspalvu, jūtot, ka tūlīt spēsi radīt kaut ko fantastisku, pasauli mainošu, turklāt rakstīsi pašā brīnišķīgākajā rokrakstā? Nē, ne jau kādu parastu stāstu vai romānu, bet kaut ko tādu, pēc kā tieksies visa pasaule, kas pacels vispasaules augstumos un ļaus tapt zināmam.

Vai tu esi gājis pa kādu taciņu, jūtot, ka tagad esi viens no tiem izredzētajiem, kam tūliņ būs ļauts saprast dabas valodu? Skatoties debesīs un jūtot, ka Dievs ir tepat, ar pirkstu galiem aizskarot smilgas un ieelpojot brīnumaino smaržu. Putnu dziedāšanā rodot valodu, kura tūlīt kļūs saprotama..

Tev, tikai tev.

Es meklēju dzīvības elpu.

Pielejot vēl nedaudz eļļas, peldoties ēzeļmātes pienā un cenšoties atrast pazudušo lietu. Nevainība, kas vienmēr bijusi prātam. Tā ir saindēta. Saindēta. Sirds raujas ārā no krūtīm.

Galvu pušu rajošs troksnis. Skaņa, kas cauri dzīslām liek izritēt tūkstots zilām asinīm. Asins lāses, kas pil no loga. Piedod, vārds klusumā. Klavieru taustiņi vienmēr spēj izspēlēt viņu. Viņas pirksti, slīdot pāri un lūpas, klusi čukstot vārdus. Vārdus. Bet tie nav sadzirdami. Ko viņa saka? Vai kāds zina? Tumši bēniņi, piekrauti līdz griestiem ar nevajadzīgām mantām. Salauztām atmiņām. Izplēstiem caurumiem, kuri katrs vēsta savu stāstu. Stāstu par viņu. Sirdspukstu klaudzieni timpānu ritmā. Orķestris. Neviens nesapratīs lietas, kas vēl būs. Neviens neredzēs asaras, kuras lietas tumsā. Lāses pārvērtušās vieglās straumītēs un plūst, stikla rūti izgleznojot. Rāmja čīkstēšana un seja, kura klusi pasmaida. Viņa priecājas. Viņas ledainajās acīs rotājas sajūsma, bet uz rokām ir tumši zili lāsumi. Raibie pirksti slaiki spēlē, taustiņi vairs nav balti, pa tiem rit ķermeņa eliksīrs. Viņa nekad nesapratīs. Neviens nesapratīs, kur radās tā atklāsme, kur radās tas prieks par nodarīto.

Zilās asinis vienmēr, vienmēr tiek izlietas. Nevajadzīgi. Vienmēr ir jāatrod vainīgais. Saulriets, iekrāsots tumšās krāsās. Koku silueti, kas mēmi kliedz. Sadzirdēji? Tā runā mistērija. Tā runā tu, kurš nekad nav un nebūs mans. Kurš no sirds vēlās, bet dzīslas neatļaus. Kinžala trīšanas troksnis, nagi, kas tiek vilkti pa seju un tumši zilas asins tērcītes. Nekad nebūsi izjutis. Vai mēs to jūtam? Vai to var just? Sudrabs iespīgojas tumsā, kļūstot par noslēpumainu dārgakmeni, safīra gredzens un asaras. Pulsācija, durvīm nočīkstot. Tā pukst viņa sirds. Viņas smaids atklāj vaigos bedrītes, gaišie mati mēnesgaismā spīgo kā sudrabs. Bet zīlītes iepletušās. Riepu kaukšanas skaņa un pasaules ritējums apstājas. Es apturēju laiku. Viņas laiks tika apturēts, sirdspuksti uz sekundi apstājās, elpas garaiņi sastinga gaisā, bet melnās zīlītes sašaurinājās. Vai tu spēj likt pasaulei apstāties? Liec man noticēt, ka viss notiek kāda iemesla dēļ. Izseko visam, izseko tam, ko viņa saka. Izlej pienu un glāzi aproc bedrē. Lai lāpsta grabēdama nozūd akas dziļumos, beigu beigās nobūkšķot pret zemi. Tu izsmēli to aku. Tik tiešām.

Skārleta O'Hāra

Vēl viena grāmata, ko pievienot izaicinājumam. Plus viens manā labā, bet reizē es arī jūtos sagrauta. Mārgareta Mičela sagrieza manu pasauli kājām gaisā, parādīdama visus cilvēka netikumus, parādīdama īriski francisko Skārletu O'Hāru Hamiltoni Kenediju Batleri, kura bija gatava iet pāri līķiem, lai iegūtu to, ko vēlējās. Dienvidu lēdija, kura patiesībā nekad nebija bijusi dāma. Bērns, kurš vienmēr ir vēlējies to, ko nespēj dabūt, bet mīlestību neredz pat tad, kad tā ir nometusi visas maskas.
Es salūzu, kad Rets viņu pameta. Viņas māte nomira, tēvs nomira.. bet viņai vajadzēja piedzīvot, ka māsa nomirst, lai atvērtu acis. Es vēl joprojām dzīvoju dienvidu saulē, Atlantā, kura ar savu pārdrošo dedzību iemiesoja Skārletu pašu. Grāmatas tēli manā acu priekšā, jenkija zilais mundieris ar lodes caurumu pierē. Pretrunas, kuras tiek atraisītas tikai tad, kad jau ir par vēlu. Mīla, kura uznāk uz skatuves, kad starmetis jau nodzisis. Sieviete, kas piedzīvojusi visu, pirms sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu. Mīlestība, kura ar laiku novīst, tieši tad, kad tiek parādīta ilgi laimīgā pretmīlestība. Ideāls, kurš zem skaistā apģērba nav nekas. Viņa ieguva visu, ko vēlējās, bet tas patiesībā nebija tas, ko vajadzēja. Vajadzīgais bija stāvējis priekšā, ilgodamies, lai to paņemtu, bet viņa lūkojās tam pāri, augstāk, augstāk...
Es nezināju, kam es varu piedēvēt šo dziesmu, bet tagad esmu sapratusi. Skārleta O'Hāra.

There's a lady who's sure all that glitters is gold
And she's buying a stairway to heaven
(And) when she gets there she knows if the stores are all closed
With a word she can get what she came for

Visi mozaīkas gabaliņi ir salikti vietā, bet es esmu salūzusi. Ilūzija ir sagrauta un manis, šķiet, vairs nav. Daļu ir paņēmusi šī dienvidu skaistule, kura spēja pārciest jebko, palikdama arvien citādāka. Skārleta ir mācība par to, kādam nevajag būt cilvēkam, bet vienlaicīgi arī apziņa, ka cilvēki to nespēj mainīt. Mēs esam pārāk egoistiski, lai pamanītu laimi, kad tā stāv acu priekšā. Pat visšķīstākā mīlestība nav nemirstība. Meklējot citus, var pazaudēt sevi. Es ieguvu un zaudēju. Es apjuku un visu sapratu. Viņa atnāca un aizgāja. Es nezinu, ko darīt. Vai tas kādreiz pazudīs? Vai varbūt es pazudīšu? Acis nedaudz miglojas, skaudrā patiesība lauž sirdi, jo romāniem tā nav jābeidzas. Bet tas tā bija. Tāpat, kā pati dzīve - tā nekad nebeidzas tā, kā plānots. Skarba atšķirība. Mīlu. 

Es zinu, ka tu zini, ka es zinu šo lietu brīnišķo,
Kāpnes, kas debesīs ved nu raida man smaidu šķelmīgo. 
Pakāpieni nobruģēti ar augstpapēžu kurpēm,
Margas ar dimantiem un rotaslietu kastēm. 

Novelc savas drānas, jel iztērpies pliks, 
Dizaineru somiņas pārmet pāri malām. 
Lai no tavas bagātības paliek vien tik, 
Cik sirds tava pukst Ēdenes dārzam. 

Es zinu, ka tu zini. Vai tiešām tā ir? Kāpnes uz debesīm.. Mana sirds trīs kā ģitāras stīga, kad tā spēlē savus pacēlumus. Stāvu bezdibeņa malā un redzu, ka lejā melnums tumši vīd. Bet.. vai tam tik tiešām ir jēga? Ja paceļu acis uz debesīm, tur spīd saule, zilā spozme parāda visu, kā vērts ir dzīvot, lai nebūtu jāsper solis uz priekšu un jākrīt melnumā. Ja es kritīšu, tad es cerēšu uz šīm kāpnēm, kuras mani aizvedīs mājās.

"Please, do not play Stairway to Heaven. Thanks for understanding." 
Raksta ģitāru veikalos. Tas esot labākais ģitāras solo gabals pasaulē.. Vai man kāds var liegt, lai pirms nāves es dzirdu šo dziesmu? Pasauc muzikantus, viņi zinās, kas jāspēlē, ja lūgšu. Viņi sapratīs, kāpēc mana sirds pukst tik savādā ritmā. Es jūtu, ka katrs akords, katra stīgas vibrācija mani ved pa vienu pakāpienu augstāk.. augstāk. Tuvāk galamērķim, kurš man vēl tik tāls. Jo šī dziesma ir kā pati dzīve. Tu nejūti? Paskaties uz cilvēkiem, kas to spēlē. Viņu sejā būs rakstīts lepnums par to, ka viņi rada, ka viņi spēj izpildīt šo skaņdarbu, diženāko no pašiem diženākajiem. Nē, nesatraucies, es nezaimoju Bēthovenam, Šopēnam vai Čaikovskim.. Bahs vienmēr spēs mani aizraut. Bet Led Zeppelin ir radījis to, kas nevienam nav izdevies - dzīvi, jaunību un laimi iedvest šajās minūtēs, kas reizē skan kā sātana lāsts un baznīcas svētākās skaņas.

Kāpnes uz debesīm. Vai tu zini, kas mūs pa tām uzkāpjot sagaida? Laime vai iznīcība? Dzīve ir šīs kāpnes, pa tām ir jāskrien, jākāpj, jāklumburo - arī paklūpot - varbūt pat jārāpo un jāsabrūk, uz brīdi atvelkot elpu, bet pats skaistākais ir tas, ka mēs to darām nezinot, kas gaida augšā. Esmu gatava spert nākamo soli.

Pietiekami šim brīdim.

Viņa gaidīja. Gaidīja brīdi, kad viņš sāks viņā klausīties, brīdi, kad viņš beigs pievērst uzmanību tikai un vienīgi sliktajām lietām, bet pamanīs to, kāda viņa ir izaugusi. "Tu jau esi liela, mācies sakopt apkārtni un iemācies dzīvot un mācīties," viņš teica. Viņas pelēkajās acīs mirdzēja aizvainojuma asaras, kad viņa, gribēdama parādīt viņam kaut ko jaunu, saņēma tikai komentārus par to, kas viņā nav labi. Viņa bija aizvainota, ļoti. Krūtīs brieda kamols, pamazām auga neticība, viņa negribēja vairs viņu redzēt. Viņš nemēdza teikt labu, tikai izdarīja visu, ko viņa lūdza, bet paši svarīgākie vārdi pār viņas lūpām nekad nenāca. Viņa krāja to visu, klusējot pacieta visu, ko viņš viņai pārmeta. Viņai sāpēja, bet viņa centās visu laist gar ausīm, gan apzinādamās, ka nekur tālu tas neaizskrien, bet paliek turpat iekšā. Viņas sirdī, kas, likās, tūliņ lūzīs, ja viņa kādam to neizteiks. Tomēr viņa mīlēja viņu. Mīlēja viņu par spītim, ka vairs negribēja ar viņu runāt, par spīti tam, ka katru reizi bailēs sarāvās, kad viņš ienāca viņas brīdī. Jo viņa bija radoša, nespēja uzturēt kārtību, toties viņš bija pedantisks pesimists, kurš gribēja, lai viņa lec pēc viņas stabules.

Viņš nekad neizteica komplimentus, viņam nepatika viņas hobiji, tāpēc viņš centās vēl piemest klāt citus veidus kā aizpildīt laiku. Viņa ticēja, ka viņš viņu mīl, bet viņš nekad to neteica. Viņai pietrūka viņa, īstā viņa, kurš bija viņu mīļojis, kurš viņu bija mīlējis, pirms piedzima mazais. Mazais, kurš tagad aizņēma visa viņa uzmanību, labās emocijas. Viņa vairs nebija viņa mazā meitiņa un šķita, ka nekad arī vairs nebūs. Ja vien viņa nekļūs par perfektu cilvēku, bet viņa nevēlējās. Viņa gribēja būt viņa pati. Nevis viņa plastikas kaudze, kuru izveidot pēc sava parauga. Bet sarūgtinājums.. tas palika. Tas vēl joprojām krājās viņā, asaru veidā izlauzdamies ārā pašos nepiemērotākajos brīžos. Viņa vēlējās tikt prom no viņa. Un viņš šķita attālināmies, kaut gan bija tepat, aiz sienas.  

Vai tu dzīvo, vai tu mirsti, vai tu asiņo fantāzijai?

Vai tu jūti manus vārdus, pirms tie ir nākuši pāri lūpām? Vai tu dzirdi manu sirdi, kad tā klusi pukst tur pat tev pie auss? Nostājies man aiz muguras, satver galvu savās plaukstās. Ļauj nagiem noskrāpēties gar vaigiem, atstājot tajos zīmes. Piekļauj pirkstus vaigu kauliem, jo tieši tur ir to vieta, vai tad ne? Piekļauj savu augumu manam, ļauj man izbaudīt tavu saraustīto elpu, ļauj sajust muskuļus saspringstam zem ādas, tad pēdējā mirklī tos atslābinot, jo tev ir bail. Tu baidies mani zaudēt, kaut sen vēlies, lai manis vairs nebūtu. Bet vairāk par visu tevi biedē šī smaka, šis nāves smārds, kas jau ir pacēlies gaisā, iekļūstot ikvienā mūsu šūnā. Ļauj man to izgaršot, tā, it kā tas būtu vissaldākais vīns. Un tas ir. Jo nekad tas man nespēs sagādāt lielāku prieku kā redzēt, ka tu zaudēji. Tu zaudēji derības, kuras mēs noslēdzām neizrunājot nevienu pašu vārdu, neizdvešot nevienu skaņu. Likmes tika liktas mēmi, skatieni sastopoties noteica cenu. Es jutu, tu man vēlējies iekliegt sejā, ka es nespēšu. Bet tu vīlies. Es spēju. 

Spogulis ir nolikts man priekšā, es redzu tavu seju, nespējot apspiest smaidu. Tu tīrīsi šo spoguli no manām asinīm, apzinoties, ka to saldi sāļā smarža būs iesūkusies tevī mūžam. Naids, kas akli kvēlo tavās acīs, palielina manu uzvaras saldmi. Uzvara vienmēr bija bijusi mana. Tu zināji, uz ko paraksties, bet piekriti, jo tu cerēji, kaut gan pazīsti mani. Nodari to, pārbaudi vai pēdējā mirklī neredzēsi sāpes manās acīs. Neredzēsi. Es tev apsolu. Aptver ciešāk ar plaukstām manu galvu, ļauj adrenalīnam saindēt gaisu manās plaušās un izdari to. Tu nespēj dzīvot bez manis, es zinu. Tu nekad nespēsi mani aizmirst. Izdari to. Liec maniem kakla skriemeļiem skaļi nokrakšķēt, lai tie iziet no vietas un nekad vairs neliek tev izjust šīs emocijas. Izdari to. Ielej pēdējo lāsi savā indes kausā, ko maz pamazām abi pielējām. Jo šī spēle jau ir zaudēta. 

Nāve nav risinājums. Nāve nekad nav risinājums. Mēs spēlējām - tu zaudēji. Man jāmirst, bet es izjūtu gandarījumu. Tu nožēlosi savu zaudējumu. Tu nožēlosi mani. Tu nepiedosi, ka iesaistījies spēlē. Jo patiesībā jau visi zina, ka uzvarētājs vienmēr ir tikai viens.

Es. 

Krakšķis.

Ja tava dvēsele ir tukša, tad šī dziesma to aizpildīs.

Es nezinu. Šie iespaidi mani dara vai traku. Nevis iespaidi, bet sajūtas. Pārpilnā sirds, tikai ieslēdzot šo vienu dziesmu, vienu dziesmu, it kā pēc kuras es būtu lūkojusies visu šo laiku. Pilda dvēseli, nevis ar prieku vai pacilātību, bet ar kaut ko skumīgu, smagumu.

'Indiāņi ir jākolonizē', viņi brēc. Mana sirds vai plīst, saprotot, ka viss, ko es esmu lasījusi ir patiesība. Rezervātos viņi mirst. Kā suņi, kuri līdz pēdējam mirklim cer, ka viņus izglābs, ka pateiks, ka tas bija tikai joks. Bet nav. Viss ir pa īstam.

Balets. Divas pasaules no četrām mani neuzrunāja. Trešā lika iedzirkstīt smieklu uguni lūpās, bet ceturtā sagrāva. Norna. Puantes, nostieptie pirkstgali un plīvojošās matu cirtas. Norna. Likteņdieve, kurai cilvēka dzīves izdzēšana un iedvešana šķiet tikai spēle un izklaide.

Norna ir neparedzama un dominējoša. Viņa nepielūdzami seko gan savam dzinulim radīt un iznīcināt, gan arī izpauž savu vēlmi un vājību uz piedzīvojumiem. Iesaistot savās kārdināšanas spēlēs, viņa izaicina cilvēkus sacelties pret savu likteni. Bet cilvēku uzvaras nav ilgstošas, jo viņu mūžs ir ierobežots.

Pavasarī neviena pastaiga nav par īsu.

Tik grūti. Smagi. Tas nospiež un reizē arī nelaiž vaļā. Gribu teikt, bet vārdi nenāk pār lūpām. Iespaidi. Daudz iespaidi. Pārāk daudz. Man ir ko teikt, bet nespēju to uzrakstīt. Bet gribu kaut ko apsolīt. Centīšos. Būšu centusies. Nedēļa un nedaudz vairāk. It kā neliels laiks. Bet pārskats, kas jauksies kopā būs haotisks. Apsolu. Nenosodi mani, nesit, ka vēlos būt tev līdzās. Nesavelc lūpas, dzirdot, ka gribu atpakaļ uz kalniem. Tu nesapratīsi, bet es to jutīšu. Bet vai tam ir jēga? To es nezinu. Neviens to nezina. 

Braucot augšā ar gondolu es ieraudzīju Vekslu. 

Egļu galotnes, zaļi baltas, dūrās debesīs, kāgribēdamas pāršķelt pelēkos mākoņus un izbirdināt no tiem vairāk sniega. /Ēna. "Patrons: Veksla."

Liegas sirds trīsas, lūkojoties naksnīgajās, tumšajās eglēs, kurās slēpās noslēpumi. Pārņēma miers. No prāta kā ar lietus aizskalots pazuda viss satraukums, acis kā pielīmētas ainavai, kas atklāja iemeslu, kāpēc es rakstu. Kāpēc es radīju šo pasauli. Kāpēc tas liek uz manām rokām uzmesties zosādai. Pat vāciskās čalas fonā bija piemērotas šim klusumam. Cimds ar roku. Viss savās vietās. Kluss piepildījums. 

 

Pavasarim neviena pastaiga nav par īsu. 

Bet man norāva pastaigu. Norāva to pavasara daļiņu no ādas, kura tagad cieši ieslēgta man sirdī. Vai ir kāda nozīme - kur? Vai jāuzdod jautājums - kāpēc? Es to sajutu! Maigais vējš glāstīja manu ādu, skatiens pievērsts mežam tālumā. Pavasaris. Nebija nozīmes, ka blakus dārd lielceļš, sirds atdevās siltumam, pavasara smaržai un burvīgajam skatam. 

Man neizdodas. 

Vārdi, tik banāli un reizē neko neizsakoši. Sāpes, no sirds izraujot Tirolu. Vai kāds spēj palīdzēt? Ietērpt jau gaistošās sajūtas vārdos, tad tās palaist pa vējam, neapgredzenotas, lai plūst. Lai lido. Atklāj citiem savu būtību. Nepazaudē sevi.

Man tevis pietrūkst. No rīta un vakarā. Ikreiz kad pamostos. Bet šķiet, ka nav tā vērts. 

Slima suņa murgi. Vai varbūt kaķa. Es nejūtu sevi, tāda sajūta, ka visā skatītos no malas. Galvu plēš pušu, termometrs draudīgi pīkst un degunā ietriekušies asi asmeņi, kas liek šķaudīt katru mīļu brīdi. Es vairs nesaprotu, ko pati daru. Nupat sabļāvu uz tēvu, vārdi, kam vajadzēja palikt iekšpusē iznāca laukā. Viegli. Skaļi. Nekas traks. Šoreiz ne. Bail, kā būs tālāk. Māsai atdevu zāles. Viņai tās tagad nepieciešamas. Es jūtos kā apreibusi no kaut kā. Savādi.

Dorians Grejs vēl joprojām manā atmiņā kā dzīva bilde. Tagad es saprotu. Tagad es redzu. Acu priekšā viss zib, iespaidi nezūd. Tikai filma, bet man vajag grāmatu. Es uzliku vārīties ūdeni, bet aizmirsu uzliet tēju. Apmulsums. Sajukums. Vai kāds spēj man palīdzēt? Uz rokas vēl joprojām apaļi nospiedumi no guašu vāciņiem, kuri vakar brīvi mētājās man uz galda. Rīt atkal jādodas uz skolu. Man bail. Vēl nedēļa. Un tad prom. Palīdziet man kāds.

Man kabatā skrien mākoņi balti.. Sniegavīri vēl neuzveltie.

Glāze vīna. Tumši sārts, kvēlam rubīnam līdzīgs vīns. Tas tiek ceremoniāli pasniegts uz galda, to bauda cildinot. Par vislabāko vīnu esot jāmaksā visdārgākā cena. Par vīnu, kas maksā vairākus tūkstošus. Par vīnu, kas raudzēts vairākus desmitus gadu, kuru nopirks par milzīgu naudu un tad apglabās. Sārtā saulrieta dvesma, smaržu buķete un garšas dārgumi tiks apglabāti pagrabā. To neizvilks. Tas netiks dzerts, jo ir tik vērtīgs. Tomēr tad, kad to atkorķēs un ar ūdenskritumam līdzīgu skaņu ielies tīrajā glāzē, apreibums būs īslaicīgs. Vājais prieks par daiļumu, kurā acu skatiens grims nenoslīkstot. Garšas baudījums, kas liek kārpiņām sajūsmā ietrīsēties. Dvesma, sajūtot šķidrumu sev mutē. Tumšsārtā vīna pudele izdalīta visiem. Procesam pievērsta lielāka uzmanība, nekā dzērienam. Vīns ir īpašs. Jēzus Kristus spēja pārvērst ūdeni vīnā. Vīns esot dievu asinis, notecinātas un sniegtas cilvēkiem baudīšanai. Lai viņi justu, kādas dzīres notiek paradīzē un pēc tās tiektos. Vīns ir skaists. Daiļais rubīns, izkausēts un ieliets glāzē, dzidrs kā pati nevainība. Vīns ir nešķīsts. Vīns ir bauda. Bauda, ko daudzi aizmirst.
No vīna patiesībā ir jāapreibst. Tas ir jāizjūt. No lēta vīna, no dārga vīna, kā vara bieži vien tiek aizmirsta galējībās. Vīns ir kā pats nelabais, tas ir kas pārdabisks. Saules spēks un vasaras krāšņums. Tā ir ambrozija, kuru nobaudīt ir grēks. Bet tas tiek sniegts. Jāizbauda. Nevajag klišejām ļaut pārmākt vīnu. Nevajag ceremonijas. Nauda ir līdzeklis, kā nopirkt pacilātību, prieku. Pacilātība un prieks nav domāti, lai tos noliktu putekļainā pagrabā. Vērtības jāizbauda. Atkorķē pudeli... Ielej vīnu glāzē. Priekā!

Kāds Tev ar ēnu meta, no Tevis gaisma krīt.. Tu nemaz to nejuti, tikai nokaunies. 

Vāze. Ietriec to sevī. Iekliedzies. Kļūsti pārbiedēts līdz nāvei. Nomet to. Tā, lai saplīst. Tā, lai kristāla šķēpeles kā asākie asmeņi sašķīst un sadur rozes, baltas un asins sarkanas. Tūkstošiem mazu ziedlapu, asins lāses un jūtas. Kristāla atspīdums, atrisusi dzīvība. Izdzēs to. Kailām kājām pārbrien tam visam pāri. Jūti ziedu kliedzienus, redzi kā skaistuma karalienes vīst Tev zem pēdām. Sajūti asās šķembas ieduramies maigajā ādā un izjūti sevi. Dzīvība. Tā dziest. Tā tiek samīdīta zem Tavām kājām, asinīm sajaucoties ar ūdeni, kas bija ziedu dzīvības sula. Tu to izdzersi. Tu to sajutīsi. Tu jutīsi rozes pieskārienu savām lūpām. Pārtopi. Kļūsti par sārto sargeņģeli. Kļūsti par jauno daiļumu, rīta dvesmu, kas priecēs. Esi Tu pati. 

Gaisma krīt, viegli kā drēbes no tevis nost. Savādi, ka cits par tevi smej un gudri smīn..

Vispateicīgākā dvēsele pasaulē ir suns. Tas mīlēs tevi par spīti tam, ka Tu aizmirsīsi iebērt tam ēst. Tas ierušināsies tavā gultā pat tad, ja būsi visu dienu to turējis ārā. Klusi pacietīs Tavus rājienus par piečurāto paklājiņu, kaut arī tieši Tu nepamodies laicīgi, lai izvestu to ārā. Suns mīl tevi par to, ka mēdz tam pamest gumijas bumbiņu vai priecīgi sasveicinies, kad ierodies mājās. Tas līdzjūtīgi smilkstēs, kad apskausi to un izplūdīsi asarās. Tas ir tavs labākais draugs. Suns neskaita.

Tas ir skaistākais, ka mīlestība neprot skaitīt. /I. Ziedonis


Mīli mani. Mīli sevi. Mīli suni, pašu nesavtīgāko mīlētāju pasaulē. Sunim nevajag zelta gredzenus, mašīnu, lielu māju vai zīda kleitu. Novērtē to, ka suns nav kā ietiepīga sieva vai mīļākā, kuras prasa daudz un spēj aiziet. Suns paliks. Tas būs uzticīgs un nedzers. Nerunās pretī. Tas būs tavs līdz nāvei. Ja vien tu neliksi tam pazust savām rokām. Mīli suni.

Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. /I. Ziedonis


Lai cik savādi nebūtu, bet mana Zvaigzne vēl nav nokritusi. Tā klusi, aukliņā iekārta, šūpojas zem krāšņā bezdibeņa - pasaules. Tā gaida, kad es izteikšu savu lielo vēlmi, to, kuru tā nespēs nepildīt, un aizšausies Visumā kā viskrāšņākā Zvaigzne, kas jebkad redzēta. /Ēna 

Cik ironiski - citēt sevi. Bet ko darīt, ja tu nespēj atrast labākus vārdus kā tos, kas nākuši no sevis pašas? Un ja es liktu bez atsauces, tad kā gan lai tas stāv kā ierāmējums? Ja tu nejūti sevi, tad kā gan vari stāvēt pasaules plašumos? Jūti sevi. 

Mūzika manai dienai. 

Kāds Tev ar ēnu meta, Tu to nejuti. Cik savādi gaisma krīt, savādi..

Tie saka, ārā ir marts. Es neticu. Tie saka - Nu jau būs pavasaris! Es neticu. Parādiet man pavasari, noplūciet no kokiem pirmās, vārās lapiņas, kuras ir gatavas pirkstos izšķīst, atstājot uz tiem tikai sulu, miklu kā asinis. Dodiet man iemeslu smaidīt, redzot sauli virs apvāršņa pamostoties un, ļaujat tai ieraudzīt pavasari! Ļaujiet putniem atmosties no ziemas miega, dodiet tiem iemeslu sāk savus juceklīgos treļļus, pēc kādiem trīs un jūk prātā mana sirds. Ļaujiet tiem tur, trīs bērziem manā pagalmā, savus vecos, noliekušos zarus pārvērst par vēja slotām, kas čaukstot pieskandinās apkārtni. Ļaujiet man būt man. 

Fonā skan sirds mūzika, bet nespēju to ievietot šeit. Varbūt vēlāk. Kad zināšu precīzi. 

Cik savādi gaisma krīt, no Tevis tā. Gaisma Tevī mīt, Tev nebij' jāpakrīt.

Es jūtos savādi. Pēkšņā vēlme radīt mākslu. Vienpadsmitos vakarā. Dodiet man guašas, dodiet akvareļu papīru un otas un es radīšu! Es gleznošu! Es uzzīmēšu to, kā es jūtos. Tikai nezinu, vai Tu to sapratīsi. Tu to nejutīsi. Es būšu sevi ieslodzījusi papīra lapā un tu to nejutīsi. Neredzēsi. Dusmas par neizdevušos darbu aizvēdīs prom visas sajūtas. Bet tam nav nozīmes. Es būšu iztukšojusies. Beidzot. Tukša. Visas sajūtas mani mulsina.

Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma. /I. Ziedonis.


Man ir sajūta, it kā Imants Ziedonis manī būtu atvēris durvis uz mākslu. Pulkstenis ir 11.11 vakarā un es gribu skriet, lekt darīt. Un vienlaicīgi sēdēt stūrītī, gleznot. Vislielāko laimi man izraisītu sēdēšana pie vecmodīgas rakstāmmašīnas, drukājot katru lapu atsevišķi, jau iespiestā veidā. Un tad tās visas atdot. Kopā ar emocijām. Tu nevarētu krāpties. Tev būtu jāizlasa. Tu nevari mainīt, fontu, burtu lielumu vai krāsu. Jo Tev priekšā būtu es. Melna uz balta. Mana vēsts Pasaulei.

Finiša nav un nebūs. Ir tikai STARTS. /I. Ziedonis. 


Man bail, ka tas tūliņ zudīs. Es aizvēršu acis naktī un, kad atvēršu, tad viss jau būs zudis. Visas krāsas manī būs pārvērtušās tukšumā un ikdienas pelēkumā. Es neciešu pelēko krāsu. Tā ir tik bezpersoniska. Pelēka ir diena, kad līst lietus. Es mīlu lietu. Un es mīlu pelēkus mākoņus. Bet tikai tad, kad tiem ir kaut kas, ar ko kontrastēt. Pelēks ir asfalts, kuru katru dienu minam. Tas cieš, raud un skumst. Tas ir asfalts. Bet tas ir tik skaists.

Ja es iemācītos notvert sajūtas guašās, ne tikai pelēkajā zīmulī, tad tu redzētu.. Tu redzētu saulrietu manām acīm, pilnu krāsām, ne tikai kontūras. Tu redzētu zvaigžņotu nakti Rīgā, kad debesis nekad nav melnas un ielas - tukšas. Tu redzētu mani. Manu dvēseli. Tik kailu, kā neviens nav redzējis.