Kāds Tev ar ēnu meta, no Tevis gaisma krīt.. Tu nemaz to nejuti, tikai nokaunies. 

Vāze. Ietriec to sevī. Iekliedzies. Kļūsti pārbiedēts līdz nāvei. Nomet to. Tā, lai saplīst. Tā, lai kristāla šķēpeles kā asākie asmeņi sašķīst un sadur rozes, baltas un asins sarkanas. Tūkstošiem mazu ziedlapu, asins lāses un jūtas. Kristāla atspīdums, atrisusi dzīvība. Izdzēs to. Kailām kājām pārbrien tam visam pāri. Jūti ziedu kliedzienus, redzi kā skaistuma karalienes vīst Tev zem pēdām. Sajūti asās šķembas ieduramies maigajā ādā un izjūti sevi. Dzīvība. Tā dziest. Tā tiek samīdīta zem Tavām kājām, asinīm sajaucoties ar ūdeni, kas bija ziedu dzīvības sula. Tu to izdzersi. Tu to sajutīsi. Tu jutīsi rozes pieskārienu savām lūpām. Pārtopi. Kļūsti par sārto sargeņģeli. Kļūsti par jauno daiļumu, rīta dvesmu, kas priecēs. Esi Tu pati.