Ja tava dvēsele ir tukša, tad šī dziesma to aizpildīs.

Es nezinu. Šie iespaidi mani dara vai traku. Nevis iespaidi, bet sajūtas. Pārpilnā sirds, tikai ieslēdzot šo vienu dziesmu, vienu dziesmu, it kā pēc kuras es būtu lūkojusies visu šo laiku. Pilda dvēseli, nevis ar prieku vai pacilātību, bet ar kaut ko skumīgu, smagumu.

'Indiāņi ir jākolonizē', viņi brēc. Mana sirds vai plīst, saprotot, ka viss, ko es esmu lasījusi ir patiesība. Rezervātos viņi mirst. Kā suņi, kuri līdz pēdējam mirklim cer, ka viņus izglābs, ka pateiks, ka tas bija tikai joks. Bet nav. Viss ir pa īstam.

Balets. Divas pasaules no četrām mani neuzrunāja. Trešā lika iedzirkstīt smieklu uguni lūpās, bet ceturtā sagrāva. Norna. Puantes, nostieptie pirkstgali un plīvojošās matu cirtas. Norna. Likteņdieve, kurai cilvēka dzīves izdzēšana un iedvešana šķiet tikai spēle un izklaide.

Norna ir neparedzama un dominējoša. Viņa nepielūdzami seko gan savam dzinulim radīt un iznīcināt, gan arī izpauž savu vēlmi un vājību uz piedzīvojumiem. Iesaistot savās kārdināšanas spēlēs, viņa izaicina cilvēkus sacelties pret savu likteni. Bet cilvēku uzvaras nav ilgstošas, jo viņu mūžs ir ierobežots.