Slima suņa murgi. Vai varbūt kaķa. Es nejūtu sevi, tāda sajūta, ka visā skatītos no malas. Galvu plēš pušu, termometrs draudīgi pīkst un degunā ietriekušies asi asmeņi, kas liek šķaudīt katru mīļu brīdi. Es vairs nesaprotu, ko pati daru. Nupat sabļāvu uz tēvu, vārdi, kam vajadzēja palikt iekšpusē iznāca laukā. Viegli. Skaļi. Nekas traks. Šoreiz ne. Bail, kā būs tālāk. Māsai atdevu zāles. Viņai tās tagad nepieciešamas. Es jūtos kā apreibusi no kaut kā. Savādi.

Dorians Grejs vēl joprojām manā atmiņā kā dzīva bilde. Tagad es saprotu. Tagad es redzu. Acu priekšā viss zib, iespaidi nezūd. Tikai filma, bet man vajag grāmatu. Es uzliku vārīties ūdeni, bet aizmirsu uzliet tēju. Apmulsums. Sajukums. Vai kāds spēj man palīdzēt? Uz rokas vēl joprojām apaļi nospiedumi no guašu vāciņiem, kuri vakar brīvi mētājās man uz galda. Rīt atkal jādodas uz skolu. Man bail. Vēl nedēļa. Un tad prom. Palīdziet man kāds.