sestdiena, 2012. gada 23. jūnijs

Mēs zaudējam piesardzību.



Viena cigarete par daudz. Viņš neko nedarīja. Viņs nejuta. Ods iekoda kaklā, paķerdams asins lāses no saindētā ķermeņa. Kļuva tumšāks. Bet zini, viņam bija vienalga. Kaķis saplēsās ar rudo runci, struto auss. Viņam sāpēja, bet tas nebija tas. Viņš apsēdās un atlieca galvu. Spranda iekrakšķējās, ziņodama par sevi. Par sāpēm, ko tā pārcietusi. Bet viņam bija vienalga. Es atkārtojos, bet bija jāzina. Aklais slepkava uzlika acu apsēju un dūra. Tieši dvēselē. Viena lāse spēj izmainīt visu.
Viena asins lāse - dzīvība vai nāve. Viens piliens ūdens un augs ir atkal dzīvs. Viena alus lāse un tu jūties atspirdzis. Debesis krāsu nemainīs. Viens medus piliens saldai tējai. Ziedošanās neko nemainīs, jo neviens to nenovērtēs. Ziedojies klusumā, jo saule neatvērs savus starus tumsā. Ja saki, tad saki sev, jo jēgu visi neizpratīs. Varbūt tikai iedzer pēdējo lāsi, tā izkaltēs tev rīkli. Tuksnesis sausumā un asaras sāļums. Viena asaras lāse spēj salauzt. Viens ūdens piliens sāk ūdenskritumu. Bet viens tu esi un paliec viens, bez sevis, bez citiem. Kāpnes bez pakāpiena neved pie mērķa. Salauztas sirdis spēj dziedēt citas. Jo viņš ir pārāk iekšā visā. Viņš ir pazaudējis sevi, atdodot citiem to, ko tie meklē. Viņš palīdz, bet neviens to nenovērtē.
Klusumā domas iegūst lielāku jēgu. Nevajadzēja atņemt vieniem un ziedot otriem. Mirušas pilsētas ūdens pakšķi spēj iedvest skaņu. Sarkanas jūras asins lāses ir iztukšojušas cilvēkus. Pazuduši spoki meklē mieru, bet arī atrastie stāsta par to, ko viņi mūžam meklē, bet neatrod.
Nevajag pazaudēt mērķi, tas nomaldīsies neceļos un atradīs vietu, kur apmesties. Pirksti dreb, gaisma dziest un tumsa pārņem. Nedrīkst aizmirst. Noslīksti rasas lāsēs, skaistāku nāvi atradīsi tikai ziedos.
Var jau būt, ka viņi nesaprot, ko vēlas, bet viņš zina. Viņam vajag zināt, ka auksta ieroča spals spēj atspēkot redzi. Šāviens, raidīts tukšumā, vienmēr atradīs mērķi. Nedomājot par lietām būtiskām, vienmēr pie tā nonāksi. Upuri, kuri sešas pēdas zem zemes, nepiedod. Elle nedzird tavas lūgšanas. Mīlestība ir ar nosacījumiem, jo tā nesaprot citādi. Māte spēj ar vienu piena lāsi padzirdīt zudušos. Misionāri kapelās nerod mieru, tiem ir jādod. Tie, kuri saprot sevi, nekad nevarēs pateikt citiem. Saburzīts aizkaru audums vienmēr atminēsies pieskārienu, kad citi to jau būs aizmirsuši. Brūces, kas cirstas aiz sāpēm, vienmēr būs svarīgākas par tiem, kuri nekad neaizmirst savu laimi. Acis, kuras aizvērtas uz sekundi, mēdz atcerēties visu, kas kādreiz bijis. Viņš neaizmirsīs. Slepkavam ir vistīrākā sirds un nešķīstākā dvēsele. Pirms tā nav zaudēta, viņš atminēsies visu savu upuru dzīves. Apsēstība. Atrast ziņas, ievākt augļus nokaltušai ābelei. Ne visi to prot. Neviens neko nesaprot.
Vainagā iepītas magones - mīli ziedu, pirms tas ir novītis. Uguns, kas degta tumsā var izraisīt lielāku postu kā gaismas slēdzis, kurš izdzesis spuldzi. Nekad nesēdi uz krēsla, ko salauzis tu pats, tas nepaliks veselāks, lai tu tur varētu atdusēties mūžīgi. Tikai viena glāze spēj slīcināt bēdas. Asaru okeāns neraisa dziļāku līdzjūtību, par vienu lāsi, kura noritējusi akmenim pār vaigu.

Varbūt tikai stikli dzird savas lūgšanas, pirms tie ir saplēsti.
Nepatīk. Kuram gan patīk. Tukšumu nevar aizpildīt ar zeltu, zeltam nekad nepietiek vietas. Asinis nomazgā netīrumus, bet nedziedē strīdus. Varbūt tu sapratīsi to, kā dēļ es esmu te. Tev.

otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs

Vai tu?

Rīta rasa mani neskar. Es esmu naktsputns. Brien ar slapjām kājām, kamēr mitrums dzalkstoši lien tev augšup par ķermeni. Plandoša kleita un klusums. Vienatnē. Nav pārliecības. Bet kurš tagad to varēs uzminēt. Tikai es un nakts klusums. Nevajag labāk. Vai vajag melot? Zagt no nakts to, kas tai pieder? Varbūt tā negrib dalīties un klusi sēž, nomodā sapņojot par rītdienu. Dēļu čīkstoņa, kad jādodas pāri tiltiņam. Soļi nenes tik tālu. Tie liek apstāties un apsēsties. Spirdzinošs ūdens atveldzē pēdas. Tas nekad nebeigsies, viņi saka. Tas nekad nesniegs tādu veldzi kā tagad. Nevajag iet prom, nevajag nozagt burvību no tiem, kuri ir to pelnījuši. Vajag paturēt to sev, vajag būt savtīgam un nedalīties. Citādi nekad nevarēs atgūt to. Tikai sekunde un tā var būt prom. Tāpēc jāizbauda līdz rītausmai. Līdz brīdim, kad nakts snaudīs, mirkšķinot zvaigznes. Bet zvaigznes nesapratīs. Tās paliks tepat un turpinās sapņot. Varbūt man ir jāiet tālāk, jābrien cauri visiem purviem, atstājot dzidrumu citiem. Un tad vienkārši aizmirst. Nekad.

trešdiena, 2012. gada 6. jūnijs

Jebkura māksla ir pilnīgi nelietderīga.

Man nav ne jausmas, kur iet, ko darīt,
Piepeši es jūtos apmaldījusies sevī,
Vai tas ir tas, ko gribu, ko vajag
jeb saules pieskāriens piepeši svešs?

Asvaltpelēka debess ārā pa logu
No zemes spītīgs aukstums lien,
Neesmu vairs pārliecināta it ne par ko,
Tik gaisma acīs nedziest arvien.

"Varbūt tev jāiet tālāk,"
Kaut kas iekšienē klusi čukst,
"Varbūt tur būs viss pateikts sīkāk,
Atradīsi to, kā dēļ sirds tava pukst."

"Nē, maini virzienu," no otras puses saka,
Mana galvā domu nav, tā tukša kā aka.
"Tur kur tu ej, tur izejas nav un nebūs,
Tikai īsta patiesība un laime saulē nerūs."

Un kurš man pateiks, kas pareizāk darāms?
Vai strādnieks, kuram daudz zemes vēl arams?
Arājam arkls šķiet smags vēl aizvien,
Nē, nē, nav pareizi tas šodien.

Vai palīdzēt spēs man vīksna, pļavas malā?
Tai saknes ir dziļi zemes kārtā..
Saki man, vīksna, ko saka zemes sirds,
Tai sirdspuksti dziļi, visu zina tā.

Tik brīvais putns padebešos spēs teikt:
"Nāc, es pastāstīšu stāstu, ko veikt -
Uzticies sirdij savai un prātam,
Tie palīdzēs lidos debesīs pašam."


Man nav ne jausmas, kur iet, ko darīt,
Piepeši es jūtos apmaldījusies sevī,
Vai tas ir tas, ko gribu, ko vajag
jeb saules pieskāriens piepeši svešs?

svētdiena, 2012. gada 3. jūnijs

Klusums

Jūra šalc un viļņi bango. Tu kliedz, bet es neesmu tur. Vai proti noteikt laiku pēc mēness? Es nē, es nē. Bet tu neaizmirsti mani. Sarkana liesma jūrā, kurā saplūst viss ar zemi. Tumsa, tumsa, kāpēc es neesmu pie tevis.. Jūra, pūš no ziemeļiem vējš...

Pūš no ziemeļiem vējš
Un no ziemeļiem nākam mēs,
Saulei pretī ceļš plūst
Mūsu sniega drēbes kūst.

Iekliedzies un vēja brāzmas, bet ne tu. Tu, kuru gaidīju jau sen. Bēdz, bēdz prom. Lai neatrodu tevi. Jo nemeklēšu. Tu paliec te, starp viļņiem, bangām un putas šļācas. Jūra. Jūra. Kaija iekliedzas klusumā, kas piepeši uz sekundi radies. Jo vētra ir klusums. Tu esi mans klusums. Tu esi viss. Smiltis paliek uz vietas, kamēr vējš pūš. Es nespēju, nespēju būt pie tevis, bet nespēju bēgt. Jo bēdzējus neatrod. Man vajag tevi, vajag saltās šļakatas. Vajag saltumu un sāli uz mēles, lai neaizmirstu. Dzalkstošās pēdas un miklums starp pirkstiem. Esi. Lūdzu. Iekliedzos es, jo mani rauj prom. Neaizmirsti mani, nekad. Esi te, lai es varu tevi just. Just, bet nepieskarties. Vai tu nesaproti to, ka nevaru bez tevis. Tieši te, tagad, kad neredzu. Tik melnā jūra, stihija, kas mirst un nogalina. Nogalini mani kopā ar tevi, lai neredzu sevi.