Uguns. Viņš pieskārās viņas ķermenim un automātiski uzmeklēja viņas lūpas. Augums, tvirts un pakļāvīgs zem viņa pirkstiem. Atglaust viņas melnos matus no pieres, ar pirkstiem izsekot slaidajai gurnu līnijai un pievilkt sev tuvāk. Vēl tuvāk. Dzirdēt savu vārdu aizžņaugtā čukstā plūstam pār viņas lūpām un to apklusināt ar dziļu skūpstu. Viņš pasmaidīja. Viņa bija viņa. Viņa piederēja viņam.
Kaisle. Viņai šķita, ka uguns izšaujas cauri viņas dzīslām. Aizvērtām acīm atliekt galvu un iekunkstēties. Ikviens viņa pieskāriens svilināja kā uguns un atstāja nospiedumus viņas dvēselē. Saindēts prāts. Saindēta miesa. Saindēta dvēsele. Viņa nolieca savu galvu pie viņa kakla un iekodās tajā. Ķermenis trīcēja. Noskūpstīt kaklu, atgriezties pie lūpām un nozagt viņa dvēseli. Nozagt viņu. Viņš ieelsās un viņa caur skūpstiem pasmaidīja. Viņš bija viņas. Viņš piederēja viņai.
*********
Miers. Viņš maigi pasmaidīja, ieraugot, ka viņa tuvojas viegliem soļiem. Baltais audums plandīja ap slaido augumu un tumšie mati vējā nedaudz plīvoja, ik pa laiciņam aizsedzot viņas seju. Viņa bija skaista. Viņas lielās acis vienmēr šķita par kaut ko pārsteigtas, bet apaļās lūpas pavērtas smaidā. Viņa bija apburoša. Viņš pastiepa roku viņai pretī un tad klusējot apskāva trauslo augumu. Ieelpoja viņas reibinošo ceriņu smaržu, kas vēdīja katrā viņas kustībā. Viņš sajuta mieru. Viņa bija te. Viņš viņu mīlēja.
Harmonija. Viņa paātrināja soli, tuvojoties vietai, kur viņš viņu gaidīja. Viņa smaids viņu aicināja pie sevis un viņa nespēja tam pretoties. Tumšās, dziļās acis, kuras solīja vienmēr viņu pasargāt un rast atbildes uz visiem viņas jautājumiem. Viņš bija skaists. Neievainojamība tā vien staroja no staltā auguma un gaišie mati, kurus vējš bija sajaucis juku jukām, lika viņam izskatīties pēc maza puišeļa. Viņš bija apburošs. Satvert pastiepto roku un ļaut, lai viņš pievelk viņu cieši klāt. Iesloga sargājošajā tvērienā. Viņa sajuta mieru. Viņš bija te. Viņa viņu mīlēja.
Es pavirzījos tuvāk savam mērķim pa vienu soli. Vienu nolādētu soli un sapratu, ka manā dzīvē nekam vairs nav jēgas. Viss bija sabrucis. Mīņājos uz vietas, jo neredzēju jēgu doties tālāk. Tikai pagriezos pretējā virzienā un pārlūkoju visu, kam esmu gājusi cauri. Lūkojos cauri visai savai dzīvei. Dzīvei, kurai esmu kārpījusies cauri ar visām četrām. Nu tas viss zaudēja nozīmi manās acīs. Viss, kas manās acīs agrāk bija nozīmīgs tagad saira pīšļos un putekļos.
Man acīs sasprāga asaras redzot cik es esmu viena. Tās notecēja pa manu seju un izgrauza tērcīti putekļos, kas bija sakrājušies man uz vaigiem. Sviedros, netīrumos un vienaldzības maskā, kas netika atstājusi manu seju jau vairākus gadus. Pār plecu palūkojos uz savu iepriekš nosprausto mērķi, tas bija pazudis kā ietīts necaurredzamā miglā virs melnā tuksneša – manas dzīves.
Kā bērnu fotoalbums man vienā mirklī acu priekšā pazibēja visa dzīve. Smalkas druskas, stikla lauskas no vesela loga, pa kuru agrāk tika redzama visa mana dzīve. Dzīve, kura kā sašķīdis spogulis vairs nerādīja neko un sīkie gabaliņi grieza kailās pēdas un sirdi kā ass nazis. Nelieli, no veseliem notikumiem izrauti mirkļi, nenozīmīgas sekundes kā kadru virkne paskrēja man gar acīm, visi šie gadi bija kā pāris sekundes. Visi šie gadi, mana dzīve ir kā nenozīmīgs mirklis lielās pasaules esībā. Es biju kā sīks puteklis uz lielā pasaules ceļa. Mani vienā mirklī var aizskalot viena lietus lāse, bet neviens to nemanītu. Es biju daļa no sešiem miljardiem cilvēku, sešiem tūkstošiem tautu. Viena maza daļa no cilvēkiem, kuriem visiem bija vienādas tiesības dzīvot. Bet es vairs savai dzīvei neredzēju jēgas, tā šķita krāsaina, bet bezjēdzīga un pārāk kaila, kā krāšņa, sabrukusi māja, no kuras vairs nekas nepalika apslēpts ziņkārīgo acīm. Tur pat nebija nekā ko redzēt.
Visi ko es agrāk esmu mīlējusi ir mani pametuši, viss ko es agrāk esmu pazinusi ir pārmainījies un visas izjūtas, kuras agrāk esmu jutusi ir mani izslaucījušas tukšu. Tukšu, atstājot gruzdošas sāpes.
Un tagad, kad atslīgu uz vientuļā soliņa parkā, šķita, ka mani ieskauj necaurredzama, balta migla. Es biju zaudējusi dzīves pavedienu. Pavedienu, kurš mani veda cauri miglai. Pavedienu, kuru veidoja notikumi, virknējoties cits aiz cita. Cilvēki, vietas, draugi. Draugi. Draugi, kuri man vienmēr bija šķituši pašsaprotami. Kā tas, ka katru rītu uzlec saule. Es viņus sāpināju. Es viņus pametu.
Ja es nekad nebūtu sekojusi tai varavīksnei, meklējot podu ar zeltu.. Es nogalināju sevi. Savu īsto es. Maz pamazām kā koks, kuram rudenī pa vienai krīt nost lapas. Tās nobira uz zemes, sabirza pīšļos un putekļos. Es atstāju sevi citiem, pretī nepaņemot neko. Pa saujai savas būtības katrā ceļmalas mājā, uz katras taciņas.
Pasaule darbojas kā milzīgs salmiņš – izsūc mani visu un tad sašķaida. Kā tukšu, nevienam nevajadzīgu trauku. Lauskas, tas ir viss, kas no tevis paliek. Lauskas kā puzles gabaliņi, kurus nekad nevarēs salīmēt kopā. Jo kaut kā trūks. Būs izzudusi būtība. Pat sēžot ar līmi rokā nevarēs atcerēties, kas tas bija sākumā. Bilde būs izgaisusi no atmiņas. Pēc vairākiem neveiksmīgiem labošanas mēģinājumiem zaudēt pacietību un mest to pret zemi. Salauzt vēl sīkākās lauskās. Kas sabirzīs. Pīšļos un putekļos.
Bet migla, tā sabiezē vēl biezāka. Ceļš zem kājām izzuda un es attapos purvā. Bez mazākās sajēgas, kur atrodos. Jo zemapziņā jau sen biju apzinājusies, ka mērķis nav tā vērts. Nav vērts to asaru, to sāpju, to cilvēku, kurus zaudēju. Kuri ļāva man aiziet. Kuri ļāva pasaulīgiem mērķiem novērst mani no mērķa.
Kad Dāmokla zobens kritīs, tad es domāšu tieši par viņiem. Un par šo te. Vienu soli, kurš ielaida pēdējo lodi manās trauslajās bruņās. Cik ironiski, ka jāmirst tad, kad esi sapratis savas kļūdas. Jo izvēles nav. Mana būtība un apziņa mani pamet. Citi to sauc par pašnāvību. Es to saucu par pēdējā mirkļa atklāsmi. Jo tā piemeklē tikai pēdējā mirklī. Kad esi jau norijis tableti. Bija jāmaina sava dzīve. Bija. Bet nu jau par vēlu.
