Klusums

Jūra šalc un viļņi bango. Tu kliedz, bet es neesmu tur. Vai proti noteikt laiku pēc mēness? Es nē, es nē. Bet tu neaizmirsti mani. Sarkana liesma jūrā, kurā saplūst viss ar zemi. Tumsa, tumsa, kāpēc es neesmu pie tevis.. Jūra, pūš no ziemeļiem vējš...

Pūš no ziemeļiem vējš

Un no ziemeļiem nākam mēs,

Saulei pretī ceļš plūst

Mūsu sniega drēbes kūst.

Iekliedzies un vēja brāzmas, bet ne tu. Tu, kuru gaidīju jau sen. Bēdz, bēdz prom. Lai neatrodu tevi. Jo nemeklēšu. Tu paliec te, starp viļņiem, bangām un putas šļācas. Jūra. Jūra. Kaija iekliedzas klusumā, kas piepeši uz sekundi radies. Jo vētra ir klusums. Tu esi mans klusums. Tu esi viss. Smiltis paliek uz vietas, kamēr vējš pūš. Es nespēju, nespēju būt pie tevis, bet nespēju bēgt. Jo bēdzējus neatrod. Man vajag tevi, vajag saltās šļakatas. Vajag saltumu un sāli uz mēles, lai neaizmirstu. Dzalkstošās pēdas un miklums starp pirkstiem. Esi. Lūdzu. Iekliedzos es, jo mani rauj prom. Neaizmirsti mani, nekad. Esi te, lai es varu tevi just. Just, bet nepieskarties. Vai tu nesaproti to, ka nevaru bez tevis. Tieši te, tagad, kad neredzu. Tik melnā jūra, stihija, kas mirst un nogalina. Nogalini mani kopā ar tevi, lai neredzu sevi.