Rīta rasa mani neskar. Es esmu naktsputns. Brien ar slapjām kājām, kamēr mitrums dzalkstoši lien tev augšup par ķermeni. Plandoša kleita un klusums. Vienatnē. Nav pārliecības. Bet kurš tagad to varēs uzminēt. Tikai es un nakts klusums. Nevajag labāk. Vai vajag melot? Zagt no nakts to, kas tai pieder? Varbūt tā negrib dalīties un klusi sēž, nomodā sapņojot par rītdienu. Dēļu čīkstoņa, kad jādodas pāri tiltiņam. Soļi nenes tik tālu. Tie liek apstāties un apsēsties. Spirdzinošs ūdens atveldzē pēdas. Tas nekad nebeigsies, viņi saka. Tas nekad nesniegs tādu veldzi kā tagad. Nevajag iet prom, nevajag nozagt burvību no tiem, kuri ir to pelnījuši. Vajag paturēt to sev, vajag būt savtīgam un nedalīties. Citādi nekad nevarēs atgūt to. Tikai sekunde un tā var būt prom. Tāpēc jāizbauda līdz rītausmai. Līdz brīdim, kad nakts snaudīs, mirkšķinot zvaigznes. Bet zvaigznes nesapratīs. Tās paliks tepat un turpinās sapņot. Varbūt man ir jāiet tālāk, jābrien cauri visiem purviem, atstājot dzidrumu citiem. Un tad vienkārši aizmirst. Nekad.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru