Sāp

Saule ieslēpjas mākoņos un es degu, degu, degu. Stari apslāpē zemi, cauri vēnām līst uguns šaltis. Sirds lūst. Viss. Bezcerība. Es esmu bezcerība. Saulrieta krāsa noglauž egļu galotnes, kāds noklīdis stars neklausa pavēlei. Manī mostas cerība, liesma sāk rimties. Tā liegi pieglaužas ādai, taču neder.. Neder.. Mana sirds lode tinās plīvurā, tik brīžiem padarot to labāku. Labāku. Citiem, bet ne man. Simtiem siltu toņu debesīs uzrunā mani, bet es nesaprotu. Tie māj un mirkšķina, pamirdzot caur spraudziņām, bet mani tas nemierina. Saulrieta cietumsargi. Mākoņi. Vēnas deg un acis karstas, tām vajag žilbuma. Dodiet man manu sauli, kas apgaismos mani. Lūšana. Sāpes. Noliegums. Plēst matus? Vai traka? Izejas tur nav. Persiku violetie toņi, sarkana liesma un mīlas apmetņi. To visu.. Visu mani iesloga. Krist ceļos un saķert galvu rokās. Cauri restēm redzēt, kā saule tuvojas zemei, ietinusies nāves apmetņos, zemei, kur viss grimst tuvāk. Kamols kāpj kaklā, tas dedzina, un es vēlos sadegt, sadegt kopā ar laimi.
Atlika nedaudz. Lūgšanas tika piepildītas. Aizvērtas acis noglāstīja maigākās rokas pasaulē. Saulriets. Veldze.