Vai esi kādreiz plinkšķinājis klavieres, spēlējot ar diviem pirkstiem, un ticējis, ka varēsi kļūt par ģēniju, tādu pašu kā Mocarts, Šopēns vai Verdi. Un zinot, ka mūzikā ir ieslēpts tieši tas, par ko vēlies kļūt, bet nespēj to sasniegt, jo nevari ar vienu roku nospēlēt 4. noktirni. Nē, vispār nespēj nospēlēt. Bet vai kādu tas interesē?
Vai esi kādreiz meklējis pa visu māju kādu sen pazaudētu zīmējumu, lai lūkotos tajā, jo esi pārliecināts, ka tas vienmēr ir bijis tavs labākais zīmējums, kurā parādās tavs talants, bet tas tik un tā ir pazaudēts un nekad netaps atrasts. Un tad, kad tu, otas zobos iežmiedzis, centies atcerēties, kas īsti tur bija uzzīmēts, lai atkārtotu, prāts piepeši ir kā izslaucīts.
Vai esi kādreiz paņēmis rokā pildspalvu, jūtot, ka tūlīt spēsi radīt kaut ko fantastisku, pasauli mainošu, turklāt rakstīsi pašā brīnišķīgākajā rokrakstā? Nē, ne jau kādu parastu stāstu vai romānu, bet kaut ko tādu, pēc kā tieksies visa pasaule, kas pacels vispasaules augstumos un ļaus tapt zināmam.
Vai tu esi gājis pa kādu taciņu, jūtot, ka tagad esi viens no tiem izredzētajiem, kam tūliņ būs ļauts saprast dabas valodu? Skatoties debesīs un jūtot, ka Dievs ir tepat, ar pirkstu galiem aizskarot smilgas un ieelpojot brīnumaino smaržu. Putnu dziedāšanā rodot valodu, kura tūlīt kļūs saprotama..
Tev, tikai tev.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru