Atslēgu saišķis

Asinis? Viņa nespēja noticēt tam, ko redzēja. Tas nevarēja būt reāli. Saules stari pārāk spoži, pārāk dzidri iespīdēja viņai sejā. Laiks tikšķēja, it kā pulkstenis būtu aptrais, bet viss taču bija kārtībā. Kad lode ir izšauta, paliek tikai cerība. Tumši zaļa krāsa uz otas, ar kuru viņš triepa uz sejas padošanās zīmes. Ko sēsi, to pļausi, viņi teica. Taču vienmēr visi aizmirsa uzasināt izkapti.
Pārāk daudz sāpju, viņa teica, skatoties, kā no koka nokrita pēdējā lapa, laizdamies savā pēdējā ceļā. Ceļš nekad nebeidzas, tas vienmēr mainās vai sazarojas. Krustceles. Pa labi ir gods, pa kreisi ir meli. Vai varbūt brist pāri pļavām, lai neatrod? Lai nevelk atpakaļ, lai ļauj ievilkt gaisu plaušās, nevis tur. Rokas, kuras nekad neatlaidīs tvērienu ap manu kakli.
Pārāk maz saules, viņa izdvesa, ēnām paliekot arvien garākām. Vai kāds tev deva? Vai viņš tevi ar varu turēja istabā, ka tu dienvidū nelidoji kopā ar putniem? Jo tiem nav nekādu rūpju, tie tikai nomet savas raizes kā slimas spalvas.
Viņš cieši sažņaudza viņas pirkstus vēl pēdējoreiz. Tad, skumji uzsmaidījis, nosauca viņu par tauriņu un aizlaidās. Meklēt ziedu. Savu ziedu, uz kā nolaisties, līdz spārni vairs neatvērsies nekad. Jo viņa bija naktstauriņš. Viņa neredzēja sapņus, tikai tos dzēsa. Viņa necīnījās ar sāpēm, tikai tās uzsūca gaismas vietā. Naktstauriņu pievilka spuldze, bet viņa pašiznīcinājās ievelkot sevi tumsā.
Laika ir pārāk maz, viņa ievaidējās, vērojot izdziestam rīta zvaigzni.
Nevajag.
Man salst.