Viņa it kā to visu zināja. Bija savu sirdi noklājusi kārtu kārtām, ar citu padomiem, risinot citu situācijas, lai nevajadzētu salūzt, kad pašai tas viss būtu jādara. Viena pakaļ otrai, visas tās lietas, kurām nevajadzētu notikt, tas viss krājās, tas viss ietina viņas apziņu, lai nebūtu pašai jāpiedzīvo. Nepieļaut vienu, nedarīt otru.. Taču tie visi bija tikai māņi. Lietas, kuras spēs salauzt viens vienīgs pieskāriens. Domas, kuras atraisīs tikai viens skatiens. Taču apakšā.. sirds no tīra stikla, visplānākā no visiem. Dzirds atveids, kuru reiz paņems rokās un sajutīs. Viņa priecāsies. Taču tad, visas tās kārtas nebūs nekas vairāk kā rēgi. Tad viņas sirds, kaila kā jaundzimis bērns, būs tikai viņa rokās. Un reiz tā nokritīs. Sašķīdīs drumslās, tāpat kā viņa pati. Jo padomi nelīdz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru