Rasas pieskāriens. Lai ziedlapas tvīkst zem tavām plaukstām kā kaut kas bīstams. Aizliegtais skaistums, kas liek aizrauties elpai un izbaudīt maigo jaunību. Ērkšķains ceļš uz laimi, kā savāda mūzika, kas spēlē tikai naktij. Neviens nepazīst to naivumu, kādā dzīvo ziedi. Kā mazas svētules, tās kārdina sevi ar savu apslēpto daili, ko iztērpt būtu lielākais grēks no visiem. Un samaksa būtu dzelšana. Sūrst. Liegi glāsti un vējš to aiznesīs prom. Kā zāles uz visu, kas sāp. Kā aizmiršanās. Tikai noplūc to rozi, pēc kuras pastiepjas roka un mūžam atminēsies tās kliedzienus mirstot. Dzīvojam vienreiz, bet mirt ar tām sajūtām ir kā sasniegt sapņu piepildījumu. Tā sauc un kliedz, zem vēja skārieniem trīsot un drebot. Vai neraudās, ja aiztiksi miegā? Trauslā atdusa, sapņojot par saules kvēlumu un gaismu. Savādie čuksti. Vētra klusumā. Pumpurā.