pirmdiena, 2013. gada 11. marts


Debesjumu klāja pelēki mākoņi, vai arī viņai tikai tā likās? Pavērās skats, kas viņas acīm šķita viss pelēks. Pelēki mūra nami un izmirusi iela – bez dzīvības. Kaili un akli, kurli un mēmi, tādi šie cilvēki gulēja uz zemes, drūmajam asfaltam skrāpējot to nedzīvās miesas. Tie visi bija līķi, tie visi bija pelēki. Pelēki tērpi un paplestajās acīs pelēka spozme. Visas krāsas bija vienkārši iesūktas šajā klusumā. Tās vairs neeksistēja, viss bija kļuvis vienveidīgs. Un neviena sapņa vairs, kas varētu uzspurgt gaisā iz kāda domām, vairs nebija smieklu vai smaida, kas varēja atstāt nospiedumu otra dvēselē. Dvēseles... Tikko šis apzīmējums ienāca viņas prātā, caur sausajām lūpām čukstus atrodot ceļu uz ārpasauli, pelēko ārpasauli, kurā nekā dzīva vairs nevarēja rast, parādījās gaisma.

Tā iznira nemanot, pakāpeniski. Tas bija kā viegls, liegs spožums, kura mirdzējumu no pelēkās krāsas varēja nojaust netīši. Neredzot, bet jūtot, ka tas parādās. Viņa samitrināja ar mēles galu lūpas, un pēkšņa ieelpa nokļuva viņas plaušās. Un meklēja, no kā rodas šī gaisma, kur viz. Nemanīja nevienu avotu, nevienu spuldzīti, kas varētu būt zaudējusi savu vienlīdzību ar izmirušo ielu. Sāpīgo klusumu pārtrauca viegla švīkstoņa, vēja plūsma kā spalvas pieskāriens, nesatverams un gandrīz nejūtams. Gar viņas vaigu aizlidoja naktstauriņš, lēni vēcinādams savus trauslos, plašos spārnus, kuru smalkais pūderis viegli vizēja, atstājot aiz sevis trauslu sliedi. It kā caurspīdīgs, tik netverams un kā pelēks rēgs, tikai nedaudz bālāks. Gaisma. Tas lidojot cēlās gaisā un nozuda. Tomēr tā mirdzējums nezuda, tas palika vēl spēcīgāks, vēl dziļāks. Un tad bija vēl vairāk tauriņu. Te uzradās ne no kurienes, ceļoties vai stāvus debesīs, it kā ar katru spārnu vēzienu nomezdami kādu smagumu. Viņa sastinga, lūkojoties mākoņos, kur pamazām tie izdzisa. Nepārtraukti. Viens tauriņš pacēlās gaisā tieši viņas priekšā. Vajadzēja tikai palūkoties uz ielu, uz asfalta guldītajos cilvēkos, kad viss sāka izgaismoties vēl vairāk. No viena krūtīm iznira trauslais naktstauriņš, savēcinādams vizošos spārnus. Un no nākamā... vēl, vēl.
 
No katras nedzīvas sirds pa mirdzošam tauriņam. No katra miruša cilvēka pa dvēselei. Kas, izkliedējot tukšumu, pacēlās debesīs un mākoņos, kur tām bija jābūt, aiz sevis atkal atstājot  klusumu, pelēcību un nāvi. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru