Things we do... Not for love, for beauty...

Cilvēki selekcionē tulpes un rozes, lai tās padarītu skaistākas - svītrainas un raibas. Vai tas nav tas pats, ko mēs darām ar sevi? Sievietes pumpē botoksu un veic plastiskās operācijas, vīrieši rij steroīdus un daudz par daudz proteīnus, un tas viss tikai tāpēc, lai kļūtu skaistāki, ievērojamāki, varenāki. Kāpēc tieši inde ir tā, kas liek mums justies dzīviem? 

Un es ar to

Aizvediet mani uz negaisu un saulrietu zemi 

Kur jūrās viļņi vētraini pret klintīm sitas

Aizvediet mani uz šo salu ar kalniem un mežiem 

Kur maijmēnesis visu gadu zied 

Es gribu zibens atblāzmu katrā logā

Dzirdēt kā pērkona bungas manas sirds ritmā dun

Just, kā vējš izrauj ikkatru sīkāko patības daļu 

Un apģērbs pielīp pie miesas kā otra āda 

Saulrieta vizma tur izkrāšņo rasas lāses

Vissīkākos dimantus izceļ kā spožākās zvaigznes

Ceriņu smarža caur lietu lai apņem mani visu 

Un koku lapas koši zaļas par lāpām kļūst 

Kad uzkāptu kalnā es visaugstākā, stāvā

Pastieptu rokas pretī debesīm un kliegtu 

Zibens atbildētu manām lūgšanām ar šautru 

Un visa daba šai haosā atrastu mieru

Un es ar to 

Ir tās savādās reizes, kad es kaut ko vēlos darīt, bet tik pat ātri par to arī aizmirstu. Uzlieku tējai vārīties ūdeni, bet tad sāku darīt kaut ko citu... Elektriskā tējkanna izslēdzas, ūdens ir uzvārījies, gaisā virmo tvaiks, bet es pat to nedzirdu. Aizeju uz citu istabu un pilnīgi aizmirstu par tēju. Un tā piepeši vairs nav svarīga. Tikai tagad, tagad, kad atceros, man vairs to tēju negribas.
Vai tā dzīvē negadās bieži ar dažādām lietām? Vienubrīd tā ir prioritāšu saraksta augšgalā, bet nākamajā mirklī - tu jau par to esi aizmirsis, jo neesi to izdarījis. Tikai doma urda nedaudz. Ka iespēja tika nokavēta, kad tai bija visērtākais laiks.

Tu solīji, ka dejosi visu mūžu.

Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka sāp,
Ka saule vairs neuzaust Tavā smaidā.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka trūksti,
Ka nāve atstājusi caurumu manā sirdī.

Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka mīlu tevi un
Gaismu tavu, kam mūžam mirdzēt pār mums.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka gribu,
Lai atgriezies atpakaļ, bet tam nebūs būt.

Es nezinu, kā lai mierinu sevi, ka jālaiž
Prom Tevi augšā debesīs, kur skaidrs viss.
Es nezinu, kur lai rodu vārdus, kas dziedēs
Tos, kuri mīlēja Tevi un tos, kuriem trūks.

Es nezinu, kā lai pasakos Tev par visu,
Ko esi nesis un nesavtīgi devis mums vienmēr.
Es nezinu, kur lai rodu spēku noturēt tos,
Kuri nezina, ko darīt vēl vairāk, nekā es.

Es ceru, ka Tu zini un saproti, ko Tev vēlos teikt,
Ka tu esi atradis debesu mieru un prieku.
Ceru, ka Tu palīdzēsi man un visiem citiem,
Ka Tavs spožums nezudīs no mūsu sirdīm nekad.

Ja es būtu liesma. Es dedzinātu. Svilinātu tik šķebīgi, ka matu gruzdēšanas smarža liktos kā visspirgtākais pavasara gaiss. 

Ja es būtu liesma. Es sildītu. Nosaluši pirksti, kas pagriezti pret uguni, ar sārtumu galos un stīvām locītavām. Ļaut tiem atkust, lai sajūt siltumu, kas ticis laupīts.
Ja es būtu liesma. Es saldētu. Liktu pārgurušam un nosalušam ceļiniekam lūkoties uz sevi, kas tik nesasniedzama, ar asarām acīs un pēc siltuma tvīkstošu sirdi.
Ja es būtu liesma. Es pavedinātu. Maldugunis purvā, kas ved nevainīgos un naivos nost no pareizajiem ceļiem, iekšā visdziļākajās dūkstīs, no kurām nevienam neizkļūt.
Ja es būtu liesma. Es iedvesmotu. Ļaut cilvēkiem stundām ilgi raudzīties manos rakstos, laizīgajās mēlēs, ļaut tur ieraudzīt neskaitāmas dzīves un nāves, kuras saredz tikai sakairināta dvēsele.
Ja es būtu liesma. Es iznīcinātu. Ar vēja brāzmām traukties pāri mežiem, mājām, kalniem, laukiem, lai nekad neapstātos. Lai lemtu par cilvēku likteņiem.
Ja es būtu liesma. Es dzimtu. Kā dzimst bērns no mātes klēpja, es savu pirmo, spirgto elpas vilcienu ievilktu no dzirksteles, kas rada kaut ko nebijušu.
Ja es būtu liesma. Es mirtu. Pēdējais uzplaiksnījums, pēdējais zibsnis un karstuma šalts. Noplokot tik pamazām, lai paspētu likt sailgoties. Lai gribētu lūgt atgriezties.
Ja es būtu liesma. Es būtu unikāla. Neskaitāmas lomas un iespējas, bezgalīgi vairanti, bet es izvēlētos tikai vienu. Lai degtu kā neviens. Un varbūt pat sirdī.

Kāpiens

Sapņotāji tikai sapņo. Tie, kuriem ir mērķis, ne tikai sapnis, arī izdara. Bet ko darīt tad, kad apkārt ir viena vienīga siena? Un pat ne četras sienas, kad esi kā iekritis akā ar gludām sienām un vāku? Kas ir nākamais? Vai sāpes? Izmisums? Bezcerība? Pasakiet kāds man to, lūdzu. Sapņotājs meklē mērķi. Bet tas nevar viņu atrast. 

Apkārt tik daudz cilvēku kā nekad, bet vientulība sasniegusi augstāko pakāpi. Prāts, kam ir tik daudz līdzīgu, piepeši vairs neuztver to frekvenci, kurā domā visi citi. Vārdi, bet ne domas. 

Es nezinu, es tiešām nezinu. Jā, mani tas satrauks arī pēc desmit gadiem. Jā, man ir bail. Lūdzu...

Atkāpies

Septiņdesmit septiņi murgi vasaras debesīs ap tevi lidinās, katru tu sajūti sevī.
Viens no tiem saka, lai dari to, kas tev liekas svarīgs, kamēr otrs liek domāt tikai par sevi.
Katrs no tiem liek domāt tikai par sevi.
Un tie visi sēž tevī iekšā, cīnoties par savu taisnību, aprijot tava prāta daļu.
Kamēr tu centies iznīcināt vienu, cits sāk aizņemt arvien vairāk vietas.
Plēs, kod, cīnies.
Dari, kā tev labāk.
Ir neskaitāmi varianti, kā var būt labāk.

Tu ceri, ka viens no tiem tev palīdzēs savest visu kārtībā, ka var atrast harmoniju.
Patiesībā tu tikai atdod vairāk varas.
Vairāk spēka.
Un iespējas tevi sāpināt.
Viss, kas nenogalina, padara stiprāku.
Bet vājāku arī padara tas, ko tu pielaid sev pārāk tuvu.
Iedod kārtis rokās, bez maz vai liekot nomest uz galda dūzi.
Sagraus tevi, liks mainīties.
Gribi redzēt visu šaha galdiņu, kaut arī figūras tuvplānā liekas tik pievilcīgas.
Tās smaida, nogalina un tu nespēj vien atrauties.
Septiņdesmit septiņi murgi, kā no viena tiec vaļā, tiek dzemdēts nākošais.
Un kas būs labāk?
Nekad nejust un ļaut tiem vienkārši dzīvot.
Tā būtu vieglāk.
Bet tie tur ir.
Un vienmēr būs, gribi vai nē.
Plēs, kod, cīnies.
Dod varu pareizajam.
Bet vai tāds vispār pastāv?