Reizēm vajag dot mīlestībai vietu, kur atkāpties. Vai ziedu kādreiz var izsmaržot? Ja tu pieliec tulpi pie deguna un kādu brīdi ieelpo tikai tās aromātu, pēc kāda brīža šķitīs, ka tā vairs ne pēc kā nesmaržo. Vien tas pats plikais gaiss, kas parasti ar visām slāpekļa, skābekļa un citu gāzu daļiņām... Vai tāpat nav arī ar mīlestību? Tu pieej pārāk tuvu, apķer pārāk cieši un, ja paliec stāvot, tad pēc kāda laika tas jau ir kaut kas cits. Tas ir pieradums, kas liek mīlestības ziedam vairs nesmaržot. Un tuvības magonei, skaisto acu skatienu puķei, skūpsta tulpei. Izkāp ārā no ziedu pļavas, nostājies uz putekļainā ceļa un aizver acis. Dziļi ieelpo. Vai tagad jūti kā smaržo? Cik ļoti gribas ielekt atpakaļ starp visiem ziediem un katru atsevišķi pasmaržot? Dari tā! Tikai atceries nestāvēt tur par ilgu, neiesēdēt sev vietu, lai skaistums nepaliek pliekans, lai aromāts neizzūd. 

„Ja liesmai uzpūš vējš, tā nenodziest – vien sāk kvēlot spēcīgāk, spožāk, stiprāk. Ļauj man būt tai liesmai, tai gunij un dzirkstelei, kas nebīstas nevienas vētras, šķēršļus satriecot ar savu spozmi vien.”

„If wind blows on a flame, it doesn’t fade – only starts to blaze stronger, brighter, more intense. Let me be that fire and sparkle, which  fears no storm and crushes obstacles with only its radiance.”

Things we do... Not for love, for beauty...

Cilvēki selekcionē tulpes un rozes, lai tās padarītu skaistākas - svītrainas un raibas. Vai tas nav tas pats, ko mēs darām ar sevi? Sievietes pumpē botoksu un veic plastiskās operācijas, vīrieši rij steroīdus un daudz par daudz proteīnus, un tas viss tikai tāpēc, lai kļūtu skaistāki, ievērojamāki, varenāki. Kāpēc tieši inde ir tā, kas liek mums justies dzīviem? 

Un es ar to

Aizvediet mani uz negaisu un saulrietu zemi 

Kur jūrās viļņi vētraini pret klintīm sitas

Aizvediet mani uz šo salu ar kalniem un mežiem 

Kur maijmēnesis visu gadu zied 

Es gribu zibens atblāzmu katrā logā

Dzirdēt kā pērkona bungas manas sirds ritmā dun

Just, kā vējš izrauj ikkatru sīkāko patības daļu 

Un apģērbs pielīp pie miesas kā otra āda 

Saulrieta vizma tur izkrāšņo rasas lāses

Vissīkākos dimantus izceļ kā spožākās zvaigznes

Ceriņu smarža caur lietu lai apņem mani visu 

Un koku lapas koši zaļas par lāpām kļūst 

Kad uzkāptu kalnā es visaugstākā, stāvā

Pastieptu rokas pretī debesīm un kliegtu 

Zibens atbildētu manām lūgšanām ar šautru 

Un visa daba šai haosā atrastu mieru

Un es ar to 

Ir tās savādās reizes, kad es kaut ko vēlos darīt, bet tik pat ātri par to arī aizmirstu. Uzlieku tējai vārīties ūdeni, bet tad sāku darīt kaut ko citu... Elektriskā tējkanna izslēdzas, ūdens ir uzvārījies, gaisā virmo tvaiks, bet es pat to nedzirdu. Aizeju uz citu istabu un pilnīgi aizmirstu par tēju. Un tā piepeši vairs nav svarīga. Tikai tagad, tagad, kad atceros, man vairs to tēju negribas.
Vai tā dzīvē negadās bieži ar dažādām lietām? Vienubrīd tā ir prioritāšu saraksta augšgalā, bet nākamajā mirklī - tu jau par to esi aizmirsis, jo neesi to izdarījis. Tikai doma urda nedaudz. Ka iespēja tika nokavēta, kad tai bija visērtākais laiks.

Tu solīji, ka dejosi visu mūžu.

Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka sāp,
Ka saule vairs neuzaust Tavā smaidā.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka trūksti,
Ka nāve atstājusi caurumu manā sirdī.

Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka mīlu tevi un
Gaismu tavu, kam mūžam mirdzēt pār mums.
Es nezinu, kā lai pasaka Tev, ka gribu,
Lai atgriezies atpakaļ, bet tam nebūs būt.

Es nezinu, kā lai mierinu sevi, ka jālaiž
Prom Tevi augšā debesīs, kur skaidrs viss.
Es nezinu, kur lai rodu vārdus, kas dziedēs
Tos, kuri mīlēja Tevi un tos, kuriem trūks.

Es nezinu, kā lai pasakos Tev par visu,
Ko esi nesis un nesavtīgi devis mums vienmēr.
Es nezinu, kur lai rodu spēku noturēt tos,
Kuri nezina, ko darīt vēl vairāk, nekā es.

Es ceru, ka Tu zini un saproti, ko Tev vēlos teikt,
Ka tu esi atradis debesu mieru un prieku.
Ceru, ka Tu palīdzēsi man un visiem citiem,
Ka Tavs spožums nezudīs no mūsu sirdīm nekad.

Ja es būtu liesma. Es dedzinātu. Svilinātu tik šķebīgi, ka matu gruzdēšanas smarža liktos kā visspirgtākais pavasara gaiss. 

Ja es būtu liesma. Es sildītu. Nosaluši pirksti, kas pagriezti pret uguni, ar sārtumu galos un stīvām locītavām. Ļaut tiem atkust, lai sajūt siltumu, kas ticis laupīts.
Ja es būtu liesma. Es saldētu. Liktu pārgurušam un nosalušam ceļiniekam lūkoties uz sevi, kas tik nesasniedzama, ar asarām acīs un pēc siltuma tvīkstošu sirdi.
Ja es būtu liesma. Es pavedinātu. Maldugunis purvā, kas ved nevainīgos un naivos nost no pareizajiem ceļiem, iekšā visdziļākajās dūkstīs, no kurām nevienam neizkļūt.
Ja es būtu liesma. Es iedvesmotu. Ļaut cilvēkiem stundām ilgi raudzīties manos rakstos, laizīgajās mēlēs, ļaut tur ieraudzīt neskaitāmas dzīves un nāves, kuras saredz tikai sakairināta dvēsele.
Ja es būtu liesma. Es iznīcinātu. Ar vēja brāzmām traukties pāri mežiem, mājām, kalniem, laukiem, lai nekad neapstātos. Lai lemtu par cilvēku likteņiem.
Ja es būtu liesma. Es dzimtu. Kā dzimst bērns no mātes klēpja, es savu pirmo, spirgto elpas vilcienu ievilktu no dzirksteles, kas rada kaut ko nebijušu.
Ja es būtu liesma. Es mirtu. Pēdējais uzplaiksnījums, pēdējais zibsnis un karstuma šalts. Noplokot tik pamazām, lai paspētu likt sailgoties. Lai gribētu lūgt atgriezties.
Ja es būtu liesma. Es būtu unikāla. Neskaitāmas lomas un iespējas, bezgalīgi vairanti, bet es izvēlētos tikai vienu. Lai degtu kā neviens. Un varbūt pat sirdī.