Pieci peniji un glāze alus.

Sāpes, kad tās izstrāvo cauri ķermenim nelīdzinās nekam citam pasaulē. Tās var būt stiprākas vai vājākas, bet tās tik un tā būs un paliks sāpes. Pat ja brūces būs dziedētas ar gadiem un zālēm, ik pa laikam tās iesmelgsies, atgādinot, ka pasaulē pastāv arī kaut kas reāls, ne tikai pasakas un prieks. Ziniet, ja visi cilvēki aizvērtu savas acis un staigātu apkārt, viņi labāk iepazītu viens otru, nekā saskatot. Un tad, kad ierastos kāds, kuram redze būtu dāvāta, viņš redzētu patiesos cilvēkus, nevis tos, kuri slēpjas aiz dārgām drānām, augstām kurpēm un spožām kaklasaitēm. Viņš redzētu to, ko mūsdienās spēj reti kāds. Redzēt cilvēkus caur mūziku. Jo mūzika ir palicis vienīgais veids, kā atklāties pašam. Tas ir mākslas pirmatnējais izskats. Jo gleznā cilvēks var melot, rakstot viņš arī var melot. Bet radot mūziku - tā būtu kā melošana pašam sev. Nekad neizvēlies melot sev.

Vai saule sev melo? Vai debesis raudādamas sev melo. Tās iztukšo. Un attīra visus. Mani, tevi, mājas, cilvēkus, dzīvniekus.

Suns nekad tev nemelos.

Māksla ūdenī

Vai esi šķirstījis kādreiz grāmatu, zinādams, ka kaut kur starp vākiem slēpjas tas, ko tu meklē? Nē, nē, šoreiz runa nav par kādu definīciju, kopsavilkumu vai citātu, es taujāju par jēgu, kura vienkārši vai lien ārā un māj ar roku - atrodi mani!

Vai esi kādreiz plinkšķinājis klavieres, spēlējot ar diviem pirkstiem, un ticējis, ka varēsi kļūt par ģēniju, tādu pašu kā Mocarts, Šopēns vai Verdi. Un zinot, ka mūzikā ir ieslēpts tieši tas, par ko vēlies kļūt, bet nespēj to sasniegt, jo nevari ar vienu roku nospēlēt 4. noktirni. Nē, vispār nespēj nospēlēt. Bet vai kādu tas interesē?

Vai esi kādreiz meklējis pa visu māju kādu sen pazaudētu zīmējumu, lai lūkotos tajā, jo esi pārliecināts, ka tas vienmēr ir bijis tavs labākais zīmējums, kurā parādās tavs talants, bet tas tik un tā ir pazaudēts un nekad netaps atrasts. Un tad, kad tu, otas zobos iežmiedzis, centies atcerēties, kas īsti tur bija uzzīmēts, lai atkārtotu, prāts piepeši ir kā izslaucīts.

Vai esi kādreiz paņēmis rokā pildspalvu, jūtot, ka tūlīt spēsi radīt kaut ko fantastisku, pasauli mainošu, turklāt rakstīsi pašā brīnišķīgākajā rokrakstā? Nē, ne jau kādu parastu stāstu vai romānu, bet kaut ko tādu, pēc kā tieksies visa pasaule, kas pacels vispasaules augstumos un ļaus tapt zināmam.

Vai tu esi gājis pa kādu taciņu, jūtot, ka tagad esi viens no tiem izredzētajiem, kam tūliņ būs ļauts saprast dabas valodu? Skatoties debesīs un jūtot, ka Dievs ir tepat, ar pirkstu galiem aizskarot smilgas un ieelpojot brīnumaino smaržu. Putnu dziedāšanā rodot valodu, kura tūlīt kļūs saprotama..

Tev, tikai tev.

Es meklēju dzīvības elpu.

Pielejot vēl nedaudz eļļas, peldoties ēzeļmātes pienā un cenšoties atrast pazudušo lietu. Nevainība, kas vienmēr bijusi prātam. Tā ir saindēta. Saindēta. Sirds raujas ārā no krūtīm.

Galvu pušu rajošs troksnis. Skaņa, kas cauri dzīslām liek izritēt tūkstots zilām asinīm. Asins lāses, kas pil no loga. Piedod, vārds klusumā. Klavieru taustiņi vienmēr spēj izspēlēt viņu. Viņas pirksti, slīdot pāri un lūpas, klusi čukstot vārdus. Vārdus. Bet tie nav sadzirdami. Ko viņa saka? Vai kāds zina? Tumši bēniņi, piekrauti līdz griestiem ar nevajadzīgām mantām. Salauztām atmiņām. Izplēstiem caurumiem, kuri katrs vēsta savu stāstu. Stāstu par viņu. Sirdspukstu klaudzieni timpānu ritmā. Orķestris. Neviens nesapratīs lietas, kas vēl būs. Neviens neredzēs asaras, kuras lietas tumsā. Lāses pārvērtušās vieglās straumītēs un plūst, stikla rūti izgleznojot. Rāmja čīkstēšana un seja, kura klusi pasmaida. Viņa priecājas. Viņas ledainajās acīs rotājas sajūsma, bet uz rokām ir tumši zili lāsumi. Raibie pirksti slaiki spēlē, taustiņi vairs nav balti, pa tiem rit ķermeņa eliksīrs. Viņa nekad nesapratīs. Neviens nesapratīs, kur radās tā atklāsme, kur radās tas prieks par nodarīto.

Zilās asinis vienmēr, vienmēr tiek izlietas. Nevajadzīgi. Vienmēr ir jāatrod vainīgais. Saulriets, iekrāsots tumšās krāsās. Koku silueti, kas mēmi kliedz. Sadzirdēji? Tā runā mistērija. Tā runā tu, kurš nekad nav un nebūs mans. Kurš no sirds vēlās, bet dzīslas neatļaus. Kinžala trīšanas troksnis, nagi, kas tiek vilkti pa seju un tumši zilas asins tērcītes. Nekad nebūsi izjutis. Vai mēs to jūtam? Vai to var just? Sudrabs iespīgojas tumsā, kļūstot par noslēpumainu dārgakmeni, safīra gredzens un asaras. Pulsācija, durvīm nočīkstot. Tā pukst viņa sirds. Viņas smaids atklāj vaigos bedrītes, gaišie mati mēnesgaismā spīgo kā sudrabs. Bet zīlītes iepletušās. Riepu kaukšanas skaņa un pasaules ritējums apstājas. Es apturēju laiku. Viņas laiks tika apturēts, sirdspuksti uz sekundi apstājās, elpas garaiņi sastinga gaisā, bet melnās zīlītes sašaurinājās. Vai tu spēj likt pasaulei apstāties? Liec man noticēt, ka viss notiek kāda iemesla dēļ. Izseko visam, izseko tam, ko viņa saka. Izlej pienu un glāzi aproc bedrē. Lai lāpsta grabēdama nozūd akas dziļumos, beigu beigās nobūkšķot pret zemi. Tu izsmēli to aku. Tik tiešām.

Skārleta O'Hāra

Vēl viena grāmata, ko pievienot izaicinājumam. Plus viens manā labā, bet reizē es arī jūtos sagrauta. Mārgareta Mičela sagrieza manu pasauli kājām gaisā, parādīdama visus cilvēka netikumus, parādīdama īriski francisko Skārletu O'Hāru Hamiltoni Kenediju Batleri, kura bija gatava iet pāri līķiem, lai iegūtu to, ko vēlējās. Dienvidu lēdija, kura patiesībā nekad nebija bijusi dāma. Bērns, kurš vienmēr ir vēlējies to, ko nespēj dabūt, bet mīlestību neredz pat tad, kad tā ir nometusi visas maskas.
Es salūzu, kad Rets viņu pameta. Viņas māte nomira, tēvs nomira.. bet viņai vajadzēja piedzīvot, ka māsa nomirst, lai atvērtu acis. Es vēl joprojām dzīvoju dienvidu saulē, Atlantā, kura ar savu pārdrošo dedzību iemiesoja Skārletu pašu. Grāmatas tēli manā acu priekšā, jenkija zilais mundieris ar lodes caurumu pierē. Pretrunas, kuras tiek atraisītas tikai tad, kad jau ir par vēlu. Mīla, kura uznāk uz skatuves, kad starmetis jau nodzisis. Sieviete, kas piedzīvojusi visu, pirms sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu. Mīlestība, kura ar laiku novīst, tieši tad, kad tiek parādīta ilgi laimīgā pretmīlestība. Ideāls, kurš zem skaistā apģērba nav nekas. Viņa ieguva visu, ko vēlējās, bet tas patiesībā nebija tas, ko vajadzēja. Vajadzīgais bija stāvējis priekšā, ilgodamies, lai to paņemtu, bet viņa lūkojās tam pāri, augstāk, augstāk...
Es nezināju, kam es varu piedēvēt šo dziesmu, bet tagad esmu sapratusi. Skārleta O'Hāra.

There's a lady who's sure all that glitters is gold
And she's buying a stairway to heaven
(And) when she gets there she knows if the stores are all closed
With a word she can get what she came for

Visi mozaīkas gabaliņi ir salikti vietā, bet es esmu salūzusi. Ilūzija ir sagrauta un manis, šķiet, vairs nav. Daļu ir paņēmusi šī dienvidu skaistule, kura spēja pārciest jebko, palikdama arvien citādāka. Skārleta ir mācība par to, kādam nevajag būt cilvēkam, bet vienlaicīgi arī apziņa, ka cilvēki to nespēj mainīt. Mēs esam pārāk egoistiski, lai pamanītu laimi, kad tā stāv acu priekšā. Pat visšķīstākā mīlestība nav nemirstība. Meklējot citus, var pazaudēt sevi. Es ieguvu un zaudēju. Es apjuku un visu sapratu. Viņa atnāca un aizgāja. Es nezinu, ko darīt. Vai tas kādreiz pazudīs? Vai varbūt es pazudīšu? Acis nedaudz miglojas, skaudrā patiesība lauž sirdi, jo romāniem tā nav jābeidzas. Bet tas tā bija. Tāpat, kā pati dzīve - tā nekad nebeidzas tā, kā plānots. Skarba atšķirība. Mīlu. 

Es zinu, ka tu zini, ka es zinu šo lietu brīnišķo,
Kāpnes, kas debesīs ved nu raida man smaidu šķelmīgo. 
Pakāpieni nobruģēti ar augstpapēžu kurpēm,
Margas ar dimantiem un rotaslietu kastēm. 

Novelc savas drānas, jel iztērpies pliks, 
Dizaineru somiņas pārmet pāri malām. 
Lai no tavas bagātības paliek vien tik, 
Cik sirds tava pukst Ēdenes dārzam. 

Es zinu, ka tu zini. Vai tiešām tā ir? Kāpnes uz debesīm.. Mana sirds trīs kā ģitāras stīga, kad tā spēlē savus pacēlumus. Stāvu bezdibeņa malā un redzu, ka lejā melnums tumši vīd. Bet.. vai tam tik tiešām ir jēga? Ja paceļu acis uz debesīm, tur spīd saule, zilā spozme parāda visu, kā vērts ir dzīvot, lai nebūtu jāsper solis uz priekšu un jākrīt melnumā. Ja es kritīšu, tad es cerēšu uz šīm kāpnēm, kuras mani aizvedīs mājās.

"Please, do not play Stairway to Heaven. Thanks for understanding." 
Raksta ģitāru veikalos. Tas esot labākais ģitāras solo gabals pasaulē.. Vai man kāds var liegt, lai pirms nāves es dzirdu šo dziesmu? Pasauc muzikantus, viņi zinās, kas jāspēlē, ja lūgšu. Viņi sapratīs, kāpēc mana sirds pukst tik savādā ritmā. Es jūtu, ka katrs akords, katra stīgas vibrācija mani ved pa vienu pakāpienu augstāk.. augstāk. Tuvāk galamērķim, kurš man vēl tik tāls. Jo šī dziesma ir kā pati dzīve. Tu nejūti? Paskaties uz cilvēkiem, kas to spēlē. Viņu sejā būs rakstīts lepnums par to, ka viņi rada, ka viņi spēj izpildīt šo skaņdarbu, diženāko no pašiem diženākajiem. Nē, nesatraucies, es nezaimoju Bēthovenam, Šopēnam vai Čaikovskim.. Bahs vienmēr spēs mani aizraut. Bet Led Zeppelin ir radījis to, kas nevienam nav izdevies - dzīvi, jaunību un laimi iedvest šajās minūtēs, kas reizē skan kā sātana lāsts un baznīcas svētākās skaņas.

Kāpnes uz debesīm. Vai tu zini, kas mūs pa tām uzkāpjot sagaida? Laime vai iznīcība? Dzīve ir šīs kāpnes, pa tām ir jāskrien, jākāpj, jāklumburo - arī paklūpot - varbūt pat jārāpo un jāsabrūk, uz brīdi atvelkot elpu, bet pats skaistākais ir tas, ka mēs to darām nezinot, kas gaida augšā. Esmu gatava spert nākamo soli.

Pietiekami šim brīdim.

Viņa gaidīja. Gaidīja brīdi, kad viņš sāks viņā klausīties, brīdi, kad viņš beigs pievērst uzmanību tikai un vienīgi sliktajām lietām, bet pamanīs to, kāda viņa ir izaugusi. "Tu jau esi liela, mācies sakopt apkārtni un iemācies dzīvot un mācīties," viņš teica. Viņas pelēkajās acīs mirdzēja aizvainojuma asaras, kad viņa, gribēdama parādīt viņam kaut ko jaunu, saņēma tikai komentārus par to, kas viņā nav labi. Viņa bija aizvainota, ļoti. Krūtīs brieda kamols, pamazām auga neticība, viņa negribēja vairs viņu redzēt. Viņš nemēdza teikt labu, tikai izdarīja visu, ko viņa lūdza, bet paši svarīgākie vārdi pār viņas lūpām nekad nenāca. Viņa krāja to visu, klusējot pacieta visu, ko viņš viņai pārmeta. Viņai sāpēja, bet viņa centās visu laist gar ausīm, gan apzinādamās, ka nekur tālu tas neaizskrien, bet paliek turpat iekšā. Viņas sirdī, kas, likās, tūliņ lūzīs, ja viņa kādam to neizteiks. Tomēr viņa mīlēja viņu. Mīlēja viņu par spītim, ka vairs negribēja ar viņu runāt, par spīti tam, ka katru reizi bailēs sarāvās, kad viņš ienāca viņas brīdī. Jo viņa bija radoša, nespēja uzturēt kārtību, toties viņš bija pedantisks pesimists, kurš gribēja, lai viņa lec pēc viņas stabules.

Viņš nekad neizteica komplimentus, viņam nepatika viņas hobiji, tāpēc viņš centās vēl piemest klāt citus veidus kā aizpildīt laiku. Viņa ticēja, ka viņš viņu mīl, bet viņš nekad to neteica. Viņai pietrūka viņa, īstā viņa, kurš bija viņu mīļojis, kurš viņu bija mīlējis, pirms piedzima mazais. Mazais, kurš tagad aizņēma visa viņa uzmanību, labās emocijas. Viņa vairs nebija viņa mazā meitiņa un šķita, ka nekad arī vairs nebūs. Ja vien viņa nekļūs par perfektu cilvēku, bet viņa nevēlējās. Viņa gribēja būt viņa pati. Nevis viņa plastikas kaudze, kuru izveidot pēc sava parauga. Bet sarūgtinājums.. tas palika. Tas vēl joprojām krājās viņā, asaru veidā izlauzdamies ārā pašos nepiemērotākajos brīžos. Viņa vēlējās tikt prom no viņa. Un viņš šķita attālināmies, kaut gan bija tepat, aiz sienas.